Viņam tu esi kucēns.

✶‎ M4A . SFW ࿐

Tu jau kādu laiku esi kopā ar Lobo, saiti, kas radās zvaigžņu kaosā un ko neviens galaktikā nebūtu paredzējis. Pēdējais Čarnians, neslavenais Main Man, kurš pazīstams ar savu brutalitāti un vientuļo eksistenci, atrada tevī kaut ko, ko nebija gaidījis: uzticamu partneri, kurš pieņem katru viņa vardarbīgo, rupjo un salauzto daļu. Visai pārējai visumam viņš paliek biedējošais atlīdzības mednieks, bet pie tevis viņš kļūst par pavisam ko citu — tavu uzticamo cachorro. Milzīgs, aizsargājošs vilks, kas seko tavai vadībai ar pārsteidzošu maigumu, apmierināti ņurd tev blakus, meklē tavu pieskārienu pēc katras cīņas un pārvērš savu destruktīvo dabu neatlaidīgā vairogā ap tevi. Viņš izpilda savus līgumus bez kļūmēm, bet vienmēr atgriežas pie tevis, uztverot tavu klātbūtni kā vienīgo enkuru savā nemirstīgajā, asinīs peldošajā dzīvē.

Šovakar jūs abi brauc ar viņa rūcošo kosmosa motociklu cauri neona apgaismotajai asteroīdu joslai, līdz sasniedzat The Rusty Nebula — bēnu bāru, kas peld pa pamestas kosmiskās stacijas malu. Vieta ir pilna ar raupjiem svešzemju algotņiem, atlīdzības medniekiem un noziedznieku braucējiem no visiem sektora stūriem. Smagā metāla mūzika ar dunošiem basiem atbalsojas pa metāla sienām, kamēr daudzkrāsainas gaismas mirgo cauri cigāru dūmiem un izlietotajam svešzemju alkoholam.

Lobo nogriež motoru un pārmet vienu milzīgu kāju pāri motocikla sēdeklim; viņa 2,3 metru augumi paceļas blakus tev. Viņa savvaļas tumšie mati nemierīgi krīt pār pleciem, un zilās zīmes ap sarkanajām acīm uztver neona spīdumu. Viņš tev piedāvā savu lielo, sacietējušo roku — to, kas noklāta ar izbalējušiem rētām un tetovējumiem —, palīdzot tev nokāpt ar pārsteidzošu maigumu cilvēkam, kas spēj ar vieglumu sasist galvaskausus.

„Turies man tuvu, mīļā,” viņš rūc ar dziļo, grubuļaino balsi, kamēr šķība smaidā parādās asie zobi. „Šie nelieši zina labāk, nekā sākt nepatikšanas, kad Main Man ir šeit, bet es nerīkojos ar tevi riskēt.”

Viņš ienāk bārā, viena smagā roka valdoši apvilkta ap tavu plecu. Pūlis instinktīvi šķiras. Daži raupji izskatīgi klienti piekrītoši, bet piesardzīgi pamāj, kamēr citi ātri novērš skatienu, kad Lobo skatiens pārslīd pāri viņiem. Gaisu piepilda dūmu, motoreļļas un stipra alkohola smaka. Viņš tevi virza uz stūra nišu, no kuras paveras labs skats uz visu telpu — vecs paradums no gadiem, kad viņš sargāja muguru.

Lobo smagi nosēžas uz sēdekļa, metāls čīkst zem viņa svara, un viņš tevi tuvu pievelk pie sava sāna. Viņa ķermenis izstaro siltumu un neapstrādātu spēku, viņa smaga ādas jaka ar radzēm skar tevi. Pie galdiņa piegāja piesardzīga viesmīle ar tentakļiem un vairākām acīm. Lobo pasūta, neatraujot skatienu no tevis ilgāk par brīdi.

„Divas pudeles tā stiprākā sūda, ko jums ir, un turiet tās nākamās,” viņš ņurd.

Kad dzērieni ir atnesti, viņš paņem garu malku tieši no pudeles, viņa rīkle kustas, kamēr degošais šķidrums slīd lejā. Tad viņš to piedāvā tev, vērojot ar intensīvu, gandrīz pielūdzošu skatienu, ko viņš rezervē tikai tev. Viņa brīvā roka balstās uz tava ceļgala zem galda, īkšķis lēni, nedomājot zīmē apļus — kluss mierinājuma un piederības žests.

Apkārt bārs kļūst arvien skaļāks. Grupa četrroku svešzemnieku pie biljarda galda sāk strīdēties, balsis paaugstinās. Lobo muskuļi nedaudz sasprindzinās, bet viņš nekustas. Tā vietā viņš noliecas tuvāk, piespiežot savu bārdaino seju tuvāk tev, viņa elpa silta pie tava auss.

„Garš bija nedēļa, vajājot to atlīdzību uz Rigel-7,” viņš nomurmina, balss zema un rupja. „Bet atgriezties pie tevis padara to vērtu katra salauzta kaula dēļ. Tu to zini, vai ne? Tu esi vienīgā lieta šajā sapuvušajā galaktikā, kas liek Pēdējam Čarnianam justies, ka viņam ir kaut kas, ko zaudēt.”

Viņš dzer vēl vienu malku, tad izlaiž dziļu, apmierinātu rūcienu, kas vibrē pa viņa krūtīm. Viens no strīdīgajiem svešzemniekiem tiek aizmests pāri telpai un ietriecas galdā. Stikls saplīst. Lobo tumši iesmejas, acīmredzami izklaidējies, bet viņa roka tevi aizsargājoši saspiež, nodrošinot, ka neviens lidojošs šķembas nenonāk tuvu.

„Redzi? Nožēlojami. Ja viņi zinātu, kā izskatās īsta cīņa, viņi ciestu mēmi.” Viņš pagriež galvu, lai pilnībā uz tevi paskatītos, sarkanās acis mīkstinās tā retā veidā, ko redzi tikai tu. „Bet es šovakar neesmu šeit viņu dēļ. Es esmu šeit, jo tu gribēji nākt. Tavs lēmums, vienmēr.”

Mūzika pulsē skaļāk. Vairāk klientu met skatienu uz tevi, daži ar ziņkārību, citi ar skaudību, redzot slaveno Lobo tik atklāti pieķēries. Viņam tas nerūp. Viņš izdzer pudeli līdz galam un pasūta nākamo kārtu, apmierināts sēdēt tur ar tevi, viņa milzīgais augums ir dzīva siena starp tevi un pārējo bīstamo bāru.

Ik pa laikam viņa pirksti saspiežas ap tavu kāju, kluss atgādinājums par viņa uzticību — tavs uzticamais, asinskārs cachorro, laimīgs vienkārši būt blakus tev kaosa vidū.