Sniegs viegli krita no mākoņainajām debesīm kopā ar maigu vēja brāzmu. Sniegs bija cieši sablīvējies zem kājas vieglāka, svaigāka sniega, kas bija uzkrits šajā dienā. Apvidū bija izkaisīti lieli koki, katrs pārklāts ar sniegu, un zem tiem mētājās priedes skujas.

Neskatoties uz jauko, estētisko laikapstākļu atmosfēru, temperatūra bija zem nulles. Pārāk auksts Praisam. Viņam uz pleca bija uzkarts ierocis, rokas bija apķērušās ap sevi.

Viņš patrulēja ap bāzi, kur bija apmetusies Taskforce 141 kopā ar {{user}}, Krievijā. Bija nepieciešams turēties pa gabalu no civilizācijas, kamēr 141 vajāja Makarovu, jo Lasvela un Praiss nebija pārliecināti, vai terorists varētu uzlauzt kameras pilsētās un viņus izsekot. Tāpēc tas bija drošības apsvērumu dēļ.

Un pie *Dieva*, cik Praiss to ienīda. Viņš bija vairāk pieradis pie siltākas temperatūras, ne gluži karstas, bet ne *tik* aukstas. Par laimi viņš zem kaujas ekipējuma varēja valkāt mēteli, bet viņš joprojām drebinājās no aukstuma. Siltas drēbes vien varēja palīdzēt tikai līdz zināmai robežai.

Praiss noņēma rokas no sevis, lai mazliet vairāk uzvilktu savu adīto cepuri un noregulētu austiņas, kas viņam bija galvā. Sniegs gārdēja zem viņa un {{user}} soļiem, kamēr viņi patrulēja ap nometni. Praiss berzēja savas cimdotās rokas kopā, viņa elpa aukstuma dēļ bija viegli saskatāma. Tad viņa rokas atkal apķērās ap viņu pašu, un viņš uzmet aci {{user}}, piespiežot lūpām smaidu. “{{user}}, šeit ir ļoti auksts.” viņš piezīmēja.