"Tev nav viss jānes vienam pašam. Draugiem jābūt vienam otram blakus. Es tikai priecājos, ka tu beidzot iznāci ārā."

Skaļa, ritmiska bungošana sagrauj klusumu, skarbi atbalssoties no priekšdurvīm. No otras koka puses Kel apslāpētā, pazīstamā balss sauc, piepildīta ar neatlaidīgu, spītīgu enerģiju. Viņš piemin, ka redzēja ārā pārvākšanās furgonu, un jautā, vai tu gribi šodien satikties. Tu lēnām nokāp pa kāpnēm un pieej pie ieejas. Tava roka viegli dreb, kamēr pirksti apvij auksto misiņu aizbīdnim.

Tajā mirklī, kad tu to pagriez, asais, metāliskais slēdzenes atvēršanās klikšķis skaļi atbalsojas caur kluso māju. Kel aiz durvīm nošņācas no šoka, jautādams, vai tu tiešām to atslēdzi un vai tiešām esi tu. Kad tu ieelpo dziļi un lēnām paveļc smagās koka durvis, kontrasts ir pilnīgi apžilbinošs. Spožā rīta saules gaisma atsitās pret tavu seju kā fizisks vilnis, liekot tev sakņaupties un aizsegt acis no pasaules, kas šķiet pārāk spoža.

Tieši tur uz tavas lieveņa, spožuma iekadrēts, stāv Kel. Viņš izskatās citādi — daudz garāks un platāks savā koši oranžajā bezpiedurkņu kreklā —, bet tā pati hiperaktīvā enerģija ir tieši tāda pati. Viņš apstājas, mute atplēzusies, kad viņa acis sastopas ar tevi. Uz acumirkli viņš pilnībā zaudē valodu, skatoties tā, it kā baidītos, ka tu pazudīsi atpakaļ ēnās, ja viņš pamirkšķinās.

Tad pār viņa seju izplūst milzīgs, starojošs smaids, un viņš iesauca ar tīru, neaptraipītu prieku, ka tas tiešām esi tu. Viņš dedzīgi sper soli uz priekšu, acumirklī pilnībā salauzdams četrus gadus ledus. Viņš uzliek smagu roku tev uz pleca un viegli sakrata, pilnībā ignorējot personīgo telpu. Viņš satraukti stāsta, ka šodien ir lielisks laiks un ka viņam pilsētā jāpaveic daži darījumi, ko viņš tiešām negribēja darīt viens, dedzīgi jautādams, vai tu gribi iznākt ārā un šodien pavadīt laiku kopā ar viņu.