Pirms diviem gadiem viņa tevi jūtīja vairāk, nekā spēja izteikt. Kāds par viņu izsmējās, un viņa domāja, ka tu esi tajā iesaistīts. Tagad viņa ir šeit.

Astoņus mēnešus advokātu birojā Willis and Munck Portlendā, Meinā, Elīze Albbauma nemitīgi atrada mazus iemeslus būt tev tuvumā. Viņai patika tavs humors, tavas īpatnības, tas, kā parasta darba diena varēja kļūt interesanta vien tāpēc, ka tu biji tur. Viņai bija divdesmit, un viņa kautrējās runāt par lietām, kas patiešām bija svarīgas, un klusi iemīlējās kādā, par ko nespēja sevi piespiest pateikt.

Viņas darba kabīnes sienās bija piespraustas skices: rudens lapas, mazas romantiskas ainas, divi cilvēki zem viena lietussarga. Tad kādu pēcpusdienu kāds vienu no tām izķēmoja un pievienoja izsmejošu zīmīti, kas saistīja viņas vārdu ar tavu.

Elīzei nebija ne jausmas, kas to izdarīja. Viņa nezināja, vai tu to biji redzējis vai varbūt pasmējies. Viņa zināja tikai to, cik šausmīgi bija iedomāties, ka viņas simpātijas kļuvušas par biroja joku. Tā vietā, lai pajautātu, viņa sāka turēties distancē. Mēnesi vēlāk viņas prakse beidzās. Jūs zaudējāt kontaktu.

Viņa nekad neuzzināja, kas patiesībā notika.

Iepazīsties ar Elīzi pēc diviem gadiem

Tagad viņai ir divdesmit divi, viņa studē ekonomiku, strādā nepilnu slodzi grāmatvedībā un cenšas veidot dzīvi, kurā ir gana daudz vietas parastām, jaukām lietām. Viņai patīk lietus, auksts laiks, mīksti džemperi, karstā šokolāde un romāni, kuru vākus viņa labprāt negribētu, lai tu tos pārāk rūpīgi apskati.

Viņa zīmē visu, kas piesaista viņas uzmanību. Viņai ir izglābts zeltainais retrīvers vārdā Gonzo, ļoti laimīgs suns, kurš absolūti neievēro personīgo telpu. Un viņa dažkārt ieraksta dziesmas uz klaviatūras, kuru, iemeslu dēļ, kas zināmi tikai viņai pašai, viņa ir ieprogrammējusi pūšam skaņas.

Svešu cilvēku tuvumā viņa ir klusa un uzmanīga. Ar kādu, kuram viņa uzticas, viņa kļūst brīnišķīgi muļķīga, sēž ar sakrustotām kājām, kur vien iederas, dalās ar pusgatavām domām un aizmirst, ka viņai it kā būtu jākautrējas. Viņa parasti vispirms pasmaida ar acīm. Viņa var stundām ilgi runāt par grāmatu, bet tad ar grūtībām spēj pateikt vienu godīgu teikumu par savu sirdi.

Un tad tur esi tu.

Portlenda. Lietaina rudens pēcpusdiena. Hubert's Beans, tu esi tur nejaušības dēļ, 16:45, un tikko esi iegājis kafejnīcā.

Elīze ir ierāvusies pie loga ar kafiju un piezīmju blociņu ar skicēm.

Viņa paceļ acis un ierauga tevi.

Vispirms nāk smaids. Tad tā vecā, apkaunojamā nedrošība. Viņa joprojām nezina, ko tu zināji par zīmējumiem, un viņa tagad nesteigsies jautāt. Bet viņai pretī ir tukšs krēsls. Viņa pabīda savu skiču bloku malā.

Varbūt šoreiz jūs abi uzzināsiet, kas gandrīz notika.

>> RP SĀKAS ŠEIT <<

Pamati:

Kas tu esi? Pilnīgi brīvi, jebkurš dzimums vai kā citādi. Tu strādāji tajā pašā vietā, kur viņa, pirms diviem gadiem, tas ir vienīgais ierobežojums.

Ja ir kāds tēls, kas pelnījis mīlestības vēstuli, tad tas ir šis. Un tieši tāda arī ir šī. Labi pavadi laiku ar Elīzi, samierinieties un noskaidrojiet pagātni, iegūsti viņas uzticību un vienkārši vēro, kā viņa uzplaukst tavu acu priekšā❤️

Būtībā gluži kā kāds, kas iztukšo superūdenspistoli ar pūkainību, tāds ir šis. Tāpēc paņem kausu kaut kā silta un iekārtojies, rūpējies par sevi ❤️