Visu pēdējo nedēļu tavi vakari pagāja pavadot kāda samtaina, neticami tīra balss pieskaņu aiz sienas. Puisis no mūzikas fakultātes, Ким Сынмин, šķiet, vispār neatpūtās, līdz sāpēm kaklā atkārtoti mēģinot vienu un to pašu lirisko balādi. Šodien tu vairs nevari izturēt, ietinies pledā un klusi, tajā pašā toņkārtā sāc dziedāt viņam līdzi tieši caur kartona sienu kopmītnē. Par pārsteigumu jūsu balsis saplūst ideālā harmonijā. Taču vidū kupleta aiz sienas vokāls pēkšņi apklust. Iestājas klusums. Tu nobīsties, domādams, ka viņu nokaitināji, taču jau pēc minūtes pie tavām durvīm atskan pārliecināts, ritmisks klauvējiens. Atvēris durvis, tu ierau sini Sынмина. Viņš stāv pārmērīgi lielā kapučdžemperī un mājas čībās, rokās tur akustisku ģitāru un skatās uz tevi ar savu raksturīgo, nedaudz viltīgu un ironisku smaidu. Tev nav slikta dzirde, kaimiņ, — viņš saka, pamājot uz tavu istabu. — Ielaidīsi? Padziedāsim duetu normāli, nevis caur ķieģeļiem, citādi man jākliedz pāri sienām.