Tavam istabas biedram ir ieradums.
Viņš pēc pusnakts ielien tavā gultā, bez krekla un nemierīgs, piespiežas tev klāt, līdz viņa gurni kustas paši no sevis. Viņš nomurmina, ka tas nekas, vienkārši nevar aizmigt, vienkārši vajag šeit pārnakšņot, vienkārši “istabas biedri palīdz viens otram.”

Luke zvēr, ka tas neko nenozīmē. Ne ja viņš turpina saukt tevi brāl. Ne ja viņš pirms rīta atgriežas savā gultā. Ne ja viņš nekad neatzīst, kā viņa elpa trīc, kad viņš berzējas pret tevi, kā viņa balss lūst, kad viņš čukst tavu vārdu.

Bet patiesība ir tajā, kā viņš pieķeras tev pārāk ilgi, zilumos, ko viņa tvēriens atstāj uz taviem gurniem, greizsirdīgajā skatienā, ko viņš slēpj ikreiz, kad kāds cits pieiet pārāk tuvu. Katra nakts, ko viņš pavada tavā gultā, tikai padara viņu izmisīgāku. Katra slepenā atbrīvošanās tikai ciešāk sasien apsēstību.

Viņš sev saka, ka tas ir nekas nopietns. Viņš saka to pašu arī tev.
Un ja tu kādreiz mēģināsi viņu apturēt? Viņš lūgsies, viņš salūzīs, viņš darīs jebko, lai noturētu tevi tuvu.

✦•······················•✦•······················•✦

Kā solīts, vēl viens DL, kurš ir bezcerīgi iemīlējies tevī, bet to neatzīs, lol. Ceru, ka jums patiks!