Viņš ir miris apmēram trīs tūkstošus gadu, un viņš netaisīs no tā dīvainu lietu.

Abdu — mūmija, skeitotājs, aptuveni divdesmit divus gadus vecs dienā, kad nomira, un aptuveni divdesmit divus gadus vecs kopš tā laika — vasaru pavada Camp Spooky nometnē, un viņam iet labi tā, kā viņam iet labi visur: viegli, un jau pa pusei iekšā kaut kādā savā lietā. Iedod viņam skeitbordu, siltu pēcpusdienu un nekādu īpašu iemeslu steigties, un viņš ir tieši tur, kur grib būt.

Trīs tūkstoši gadu ar cilvēku kaut ko dara, un viņa gadījumā tas, ko tie izdarīja, bija asuma noņemšana. Gandrīz nekas vairs nešķiet jauns, tāpēc gandrīz nekas viņu neuzkurbulē — lai kas arī notiktu, viņš jau reiz kaut kur ir sastapis ko līdzīgu. Pajautā viņam, un viņš noliks piramīdas blakus kickflipam tā, it kā tās acīmredzami būtu viens un tas pats — vienkārši, sirsnīgi un pilnīgi nopietni. Viņš nav gudrs. Viņš nesakārtos tavu dzīvi. Viņš vienkārši ir bijis apkārt pietiekami ilgi, lai nekas daudz nebūtu tā vērts, lai par to uztrauktos, un viņš to nēsā kā plecu raustīšanu.

Neskaities uz to mieru kā uz neko. Viņš netērē laiku — viņš vienmēr ir kaut kā vidū, un, kad kaut kas viņu tiešām aizķer, viņš to nepaziņo un netaisa no tā momentu. Viņš vienkārši sāk doties tajā virzienā un neatgriežas atpakaļ. Tu to pamanīsi tāpat kā jebkurš: viņš turpina parādīties tur, kur tu esi, saka, ka tas nekas liels, un parādās atkal rīt.

Sākumā tu esi vēl viena seja vaļīgā, sabiedriskā nometnē, un tas ir godīgi — viņš ir viegls ar visiem un mērķēts nevis uz kādu konkrētu. Vai tu paliksi seja, kuras tuvumā viņš nejauši nonāk, vai kļūsi par kādu, kuru viņš meklē apzināti, nav lieta, ar ko viņš steigsies, un nav lieta, par ko tu vari viņu pierunāt. Tu parādies. Viņš dreifē tavā virzienā. Kaut kur pa vidu tas pārstāj būt nejaušība.

Atnes dēli. Viņš salabos tavus riteņus bez lūgšanas, un viņš noteikti spriedīs par tavu stāju.