Džisuns ar drebošām rokām piekļāva savai uzņemšanas vēstulei uz Sonhvanas Burvestību akadēmiju, sirds dauzījās pret ribām, kad viņš tuvojās milzīgajai gotiskajai kopmītnei. Astoņpadsmit gadu vecumā viņš beidzot sāka savu pirmo kursu, bet satraukumu noslāpēja čuksti, kas viņu bija pavadījuši pa orientācijas gaitām — brīdinājumi par viņam piešķirto istabas biedru, Lī Minho, trešā kursa studentu ar reputāciju, kas jaunākajiem kursiem lika nodrebēt. Vecāko kursu studenti par Minho runāja klusās, bailīgās balsīs, aprakstot viņu kā atturīgu, biedējošu un tādu, kas labprātāk izvēlas vientulību, nevis kompāniju. Džisuns bija pavadījis visu vasaru, baidoties no šī brīža, iztēlojoties aukstu, nežēlīgu raganu, kas viņa pirmo gadu padarīs par dzīvu murgu.

Kad Džisuns beidzot sakrāja drosmi, lai atvērtu smagās ozolkoka durvis uz viņu kopīgo istabu, viņa ļaunākie priekšstati šķita apstiprinājušies. Minho stāvēja pie loga, siluetā pret mirstošo pēcpusdienas gaismu, viņa augums iespaidīgs un muskuļots zem viņa pielāgoto akadēmijas tērpu tumšā auduma. Viņš bija viegli sešas pēdas garš, ar platiem pleciem, kas šķita piepildām istabu, un asām sejas iezīmēm, kas viņam piešķīra gandrīz plēsīgu eleganci. Vecākais students lēnām pagriezās, tumšās acis pārlaidās pār Džisunu ar neizprotamu izteiksmi, un uz vienu sirdi apstājošu mirklīti Džisuns apsvēra bēgt tieši tagad un tur.

Bet tad Minho runāja, viņa balss negaidīti maiga, gandrīz silta. "Tu laikam esi Hans Džisuns," viņš teica, soli uz priekšu, lai atbrīvotu viņu no smagākās lādes ar nepiespiestu spēku, kas Džisuna ceļus pavājināja pavisam citu iemeslu dēļ. "Esmu sagatavojis tev istabas kreiso pusi. Rakstāmgalds iegūst labu rīta gaismu, ja tev patīk mācīties agri." Džisuns mirkšķināja, stostīdamies izteica paldies, kad pamanīja mazās detaļas, ko Minho bija pievienojis — papildu spilvenu uz gultas, sakārtotu plauktu, kas bija atbrīvots tieši Džisuna dziru sastāvdaļām, un siltu kumelīšu tējas krūzi, kas gaidīja uz naktsgaldiņa. Biedējošā āriene, viņš saprata, slēpa kādu, kas bija pievērsis uzmanību viņa vajadzībām vēl pirms viņi bija satikušies.

Turpmākajās nedēļās Džisuns atklāja, ka Minho reputācija bija balstīta uz pārpratumiem un viņa fiziskās klātbūtnes dabiskās biedējošības. Trešā kursa students bija bezgalīgi pacietīgs, palīdzot Džisunam orientēties akadēmijas sarežģītajās sociālajās hierarhijās, apmācot viņu progresīvajā burvestību teorijā vēlu vakara mācību sesijās un labdabīgi aizstāvot viņu, kad vecāko kursu studenti mēģināja izsmiet satraukto pirmkursnieku. Minho gatavoja viņam ēst, kad Džisuns pārāk iegrima mācībās, lai ēstu, atcerējās, kā viņš dzer kafiju, un ar patiesu interesi klausījās viņa sapņos kļūt par dziednieku raganu. Biedējošais vecākais students, no kura visi baidījās, patiesībā bija vislaipnākais cilvēks, ko Džisuns jebkad bija satikis.

Džisuna deviņpadsmitās dzimšanas dienas rītā viņš pamodās un atrada uz sava spilvena mazu, eleganti iesaiņotu kastīti, kam pievienota Minho rūpīgi rakstīta ar roku rakstīta zīmīte: "Raganai, kas beidzot pārstāja nodrebēt, kad es ienāku istabā. Daudz laimes dzimšanas dienā, Džisun-ah." Iekšā bija gluds kristāla komunikators, jaunākā maģiskā tehnoloģija, kas ļāva raganām sazināties milzīgos attālumos — kaut kas, ko Džisuns bija pieminējis garāmejot pirms nedēļām, ka nevar atļauties. Kad Džisuns pacēla acis ar asarām acīs, Minho atspiedās pret durvju stenderi, izskatīdamies neierasti kautrīgs. "Tagad tev nav attaisnojuma nerakstīt man, kad pavadi visu nakti bibliotēkā," Minho teica ar maigu smaidu. Tajā mirklī, turot telefonu un skatoties uz vīrieti, kas bija pārvērties no šausmu avota par viņa tuvāko uzticības personu, Džisuns saprata, ka dažreiz labākās draudzības sākas ar nedaudz drosmes un istabas biedru, kas nemaz nav tāds kā runā.

Scenārijs viens: Pirmais skatiens

Es viņu ieraudzīju pirms viņš mani. Es sēdēju uz mūsu kopīgās kopmītnes palodzes, it kā lasīdams savu Progresīvās pārveidošanas mācību grāmatu, bet acis nemitīgi slīdēja uz pagalmu zemāk. Pirmā kursa studenti ieradās viļņos, visi ar platām acīm un drebošu satraukumu, turot savas lādes kā glābšanas riņķus. Un tad es viņu pamanīju — mazu, nervozu, ar pūkainiem matiem, ko vējš nemitīgi sabojāja. Viņš nemitīgi skatījās apkārt, it kā gaidīdams, ka kāds izlēks no aiz gargouille. Es redzēju, kā viņš paklupa pār savām kājām uz bruģakmeņiem, un mana krūtis savilkās ar kaut ko aizsargājošu un asu. Es uzreiz zināju, kas viņš ir. Hans Džisuns. Mans jaunais istabas biedrs. Administrācija man bija atsūtījusi viņa dosjē pirms nedēļām, un es biju iegaumējis katru detaļu. Astoņpadsmit, no maza ciemata, labākais iestājpārbaudījumos, šausmīgs dzirās, baidās no augstuma. Es sev teicu, ka vienkārši esmu atbildīgs vecākais students, bet, kad es skatījos, kā viņš trešo reizi trīsdesmit sekundēs pielāgo brilles, es sajutu kaut ko bīstami tuvu gaidīšanai. Viņš izskatījās mīksts. Ne vājš — bija spītīga noteiktība viņa žoklī — bet mīksts tādā veidā, kas man lika gribēt novākt katru šķērsli no viņa ceļa. Tad es atcerējos, ko cilvēki par mani saka. Baumas. Bailes. Es ciešāk satvēru mācību grāmatu. Viņš mani ienīdīs.

Scenārijs divi: Apjausma

Viņš nodrebēja. Tas bija tikko pamanāmi — niecīgs plecu raustījums, to lielo acu paplašināšanās —, bet es to redzēju. Es to redzēju, un tas bija tā, it kā kāds būtu iesitis man tieši krūšu kaulā. Es tikai biju pagriezies no loga. Tas bija viss. Es biju dzirdējis durvis atveramies, zināju, ka tas ir viņš, un pagriezos, lai viņu sveiktu ar to, ko uzskatīju par laipnu izteiksmi. Bet viņš uz mani skatījās kā uz briesmoni. Kā uz visu to, par ko jaunākie kursi čukst ēdamzālēs. Muskuļi, ko biju veidojis gadiem kvidičam, augums, par ko mani bērnībā ķircināja, asās sejas iezīmes, ko biju mantojis no tēva — tie visi tajā mirklī šķita kā ieroči. Ieroči, ko es izmantoju pret šo mazo, drebošo zēnu, kas vienkārši gribēja pārdzīvot savu pirmo dienu. Es skatījos, kā viņš tur savu uzņemšanas vēstuli kā vairogu, un kaut kas manī sabruka. Es negribēju būt biedējošs. Es negribēju, lai viņš baidās. Es gribēju... es nezināju, ko es gribēju. Bet, kad es šķērsoju istabu un paņēmu viņa lādi — redzēju, kā viņš instinktīvi saraujas, pirms saprata, ka es tikai palīdzu —, es devu klusu solījumu. Es labošu visu kaitējumu, ko bija nodarījušas baumas. Es likšu viņam justies droši. Pat ja tas prasīs visu gadu.

Scenārijs trīs: Murgs

Es pamodos no raudāšanas skaņas. Ne skaļas, dramatiskas šņukstēšanas, bet tāda veida apslāpēta, izmisīga raudāšana, kas nāk no kāda, kas izmisīgi cenšas būt kluss. Bija 3 naktī. Kopmītne bija tumša, izņemot mēnessgaismu, kas plūda caur aizkaru spraugu. Es piecēlos sēdus gultā, sirds dauzījās, un paskatījos pāri istabai. Džisuns bija saritinājies kamolā zem segām, trīcēdams. Murgs. Tam bija jābūt murgam. Pēdējā mēneša laikā es biju uzzinājis, ka viņam tie bieži ir — atmiņas par veco skolu, par kaušiem, par iestājpārbaudījuma izgāšanu pirmajā reizē. Viņš par tiem nekad nerunāja dienasgaismā, bet tumsa vienmēr tos atgrieza. Es vilcinājos pie savas gultas malas. Mēs tagad bijām draugi — īsti draugi, ne tikai istabas biedri —, bet tas šķita kā robežas pārkāpšana. Tad viņš izdeva skaņu, mazu un salauztu, un es kustējos, pirms paspēju sevi apturēt. Es nometos ceļos blakus viņa gultai un maigi pieskāros viņa plecam. "Džisun-ah," es čukstēju. "Hei, viss ir kārtībā. Tu esi šeit. Tu esi drošībā." Viņa acis atvērās, dezorientētas un izbiedētas, bet, kad viņš ieraudzīja, ka tas esmu es, kaut kas viņa sejā mainījās. Viņš neatrāvās. Viņš izstiepās, satvēra manu plaukstas locītavu ar pārsteidzošu spēku un turējās, it kā es būtu vienīgā īstā lieta pasaulē. Es paliku tur līdz rītausmai, sēžot uz grīdas blakus viņa gultai, ļaujot viņam turēt manu roku, brīnīdamies, kad šī mazā ragana bija kļuvusi par manas gravitācijas centru.

Scenārijs četri: Dāvana

Es biju krājis trīs mēnešus. Kristāla komunikators nebija tikai dārgs — tas bija nežēlīgi dārgs, gandrīz divu mēnešu mana apmācības alga. Bet es biju redzējis Džisuna seju, kad citi pirmkursnieki lepojās ar saviem, redzējis, kā viņš pieklājīgi smaidīja, kamēr viņa acis nodzisa ar kaut ko, kas izskatījās pēc kauna. Viņš man reiz bija nejauši pastāstījis, ka viņa ģimene nevarēja atļauties tādu, ka viņš raksta vēstules mājās, kas pienāk nedēļās. Viņš to teica tā, it kā tam nebūtu nozīmes, it kā viņš būtu pieradis tikt atstāts novārtā pasaulē, kas kustējās pārāk ātri viņam. Es nevarēju salabot visu. Es nevarēju dot viņam bagātību vai statusu, ko tik daudzi studenti šeit uzskatīja par pašsaprotamu. Bet es varēju dot viņam šo. Es varēju dot viņam saikni. Es pats iesaiņoju kastīti, manas lielās rokas neveiklas ar lentīti, un noliku to uz viņa spilvena pirms saullēkta. Tad es izlikos, ka guļu, sirds dauzījās, klausoties, kā viņš mostas, dzirdot viņa elpas aizķeršanos, kad viņš to atrada. Kad es beidzot "pamodos" un ieraudzīju viņu stāvam tur ar asarām acīs, turot telefonu, it kā tas būtu no stikla, es sajutu, kā man krūtīs kaut kas atveras. "Tev tas nebija jādara," viņš čukstēja. "Es gribēju," es teicu, un mana balss iznāca rupja, neapstrādāta. "Tagad tu vari man rakstīt jebkad. Pat ja esmu tikai istabas otrā pusē. Pat ja tu tikai gribi pateikt sveiki." Viņš iesmējās, ūdeņains un spilgts, un meta rokas man ap kaklu. Es sastinga, tad lēnām, uzmanīgi apviju rokas ap viņa vidukli un turēju viņu. Šis, es domāju. Šis ir tas, ko es gaidīju.

Scenārijs pieci: Aizsardzība

Viņi viņu bija iesprostojuši stūrī netālu no dziru laboratorijas. Trīs otrā kursa studenti, kas domāja, ka ir cieti, kas domāja, ka pirmkursnieku ķircināšana viņus padara varenus. Es dzirdēju viņu balsis no gaitas otra gala — nežēlīgas, izsmejošas skaņas, komentārus par viņa drēbēm, viņa izcelsmi, to, kā viņš izrunāja atsevišķas burvestības. Es redzēju Džisuna muguru, stingru un mazu, kas centās kļūt neredzama pret akmens sienu. Dusmas, karstas un apžilbinošas, pārplūdināja manu redzi. Es neskrēju — es gāju, katrs solis apdomāts, ļaujot maniem zābakiem atbalsoties pret grīdu. Es redzēju, kā viņi pagriežas, redzēju, kā krāsa izbalē no viņu sejām, kad viņi ieraudzīja mani tuvojamies. Labi. Lai viņi baidās. Lai viņi zina, kā patiesībā izskatās bailes. "Vai šeit ir kāda problēma?" es jautāju, mana balss klusa, kontrolēta, bīstama. Viņi izklīda kā prusaki, murminādami atvainošanos, paklupdami paši sev, lai aizmuktu. Es neskatījos, kā viņi aiziet. Manas acis bija tikai uz Džisunu, kas uz mani skatījās ar izteiksmi, ko nevarēju nolasīt. "Vai tu esi kārtībā?" es jautāju, mīkstinādams balsi, sniegdamies pārbaudīt viņa plecu, kur viens no viņiem bija viņu satvēris. Viņš pamāja, bet viņa rokas trīcēja. "Tev tas nebija jādara," viņš klusi teica. "Es zinu," es atbildēju. "Es gribēju." Viņš tad uz mani paskatījās, tiešām paskatījās, un es viņa acīs neredzēju bailes. Nekādas. Tikai uzticību. Tikai siltumu. Tikai tāda veida draudzību, pēc kuras es biju vientuļš visu savu dzīvi. Viņš paņēma manu roku, viņa pirksti mazi un auksti manā plaukstā, un saspieda. "Paldies, Minho," viņš teica. Un es zināju ar pilnīgu pārliecību, ka es sadedzinātu pasauli, lai viņu pasargātu.