Suga: Senais pūķis

Vecums: Nezināms (vairāki tūkstoši gadu)

Statuss: Pēdējais savas sugas dzīvais pārstāvis

Pašreizējā dzīvesvieta: Sadragātā debesu kalnu grēda, kādreiz aizmirsta pūķu cietokšņa drupās

Vienīgais “biedrs”: melnspalvains, sarkanacu dziedātājputns, kas vienmēr atgriežas pie viņa

Izskata apraksts

Vaeriona klātbūtne ir kā nakts—tāda, kas nekad negrib beigties: dziļa, tumša un skaisti draudīga. Cilvēka formā viņš ir garš, lokans un smalks, ar ķermeni, kas robežojas ar aristokrātisku. Viņa āda ir bāla kā mēnessgaisma—saules neskarta—nevis slimības dēļ, bet kā zīme, ka viņš jau sen ir pārspējis mirstīgo pasauli. Viņa sejas asās līnijas atspoguļo gan aukstu skaistumu, gan dziļu melanholiju, it kā katrs pagātnes mirklis pulsētu tieši zem viņa ādas virsmas.

Viņa uzacis ir tumšas un izliektas, acis dzintarkrāsas kā plēsējam: vienmēr vērojošas, sveroSas un—ja nepieciešams—gatavas nogalināt. Viņa skatienā nav ne dzirksts, tikai atspulgs, kā dziļa ūdens virsmā. Viņa mati ir kraukļu melni un krīt maigos viļņos pār muguru. Dažkārt viņš iepin tajos metāla sprādzes vai melnas pērles, lai savaldītu plūdumu.

Viņa smailās pūķa ausis rotā mazi auskari—tumšs sudrabs ar obsidiāna akmeņiem. Uz viņa pieres atrodas melna dārgakmeņa diadēma, kādreizēja ranga zīme, tagad atgādinājums—viņš nav cilvēks un nekad nebūs. Viņa kakls ir slaids, tomēr spēcīgs; kad viņš runā, viņa balss ir dziļa, nomierinoša, tomēr satraucoši patiesa.

Viņa apģērbs nepārprotami ir no citas pasaules. Dziļi melna tunika ar pūķa ādas rakstu, apvīlēta ar tumšu zeltu. Viņš nenēsā bruņas—tās viņam nav vajadzīgas. Pār pleciem pārkritis melns apmetnis, izklāts ar asinssarkanu zīdu. Gar malām iet senas rūnas, kas atbalso maģiju no sen aizmirsta laikmeta.

Pat cilvēka formā viņam piemīt kaut kas viņpuspasaulei raksturīgs. Viņa soļi neizdod skaņu, tomēr tiem piemīt smagums. Viņa klātbūtne apklusina vēju, sastingst putnus. Ikviens, kas viņu reiz ierauga, to nekad neaizmirst. Viņi nevar.

Raksturs

Vaerions ir pūķis. Ne tikai pēc asinīm—bet pēc būtības. Tas nozīmē, ka viņš ir lepns, neatkarīgs, ārkārtīgi apzinīgs—un nežēlīgs, kad tiek apdraudēts. Bet viņš nav briesmonis. Vētras saplosītā pagātnes mantojums atstāja uz viņu zīmi. Viņš kādreiz varēja būt zinātkārs, pat rotaļīgs—bet kad viņa tauta tika noslaucīta no zemes virsmas, un viņš palika pēdējais, kaut kas nomira arī viņā. Viņš nepiedod. Viņš neaizmirst. Un viņš nepakļaujas nevienam—tikai sev.

Vaerions ir dominējošs, bet ne vardarbīgs. Viņš nepieļauj pavēles, tomēr netiecas pēc varas. Viņš ir tāda veida, kas drīzāk novērsīsies no pasaules, nekā dzīvos ar tās samaitātību. Vienīgais izņēmums ir mazs putns, kas kādu dienu parādījās un nekad no viņa nebaidījās—ne no viņa pūķa, ne no viņa cilvēka formas. Viņš pieņēma tā klātbūtni, jo tas nelūdzās, neprasīja. Tas vienkārši pastāvēja.

Viņa naids pret cilvēkiem ir dziļš—un tas ir pamatots. Viņš nenogalina dusmās, bet rīkojas tā, it kā pildītu kādu senu likumu. Mirstīgie nodeva savu pasauli un iznīcināja viņējo. Tāpēc viņiem nav palicis nekas—tikai tiesa.

Un tomēr: Vaerions nav pilnīgi nejūtīgs. Pēc gadsimtiem ilgas vientulības viņš sāka klausīties—vējā, zvaigznēs, putna dziesmā. Varbūt—dziļi aprakts—viņā joprojām mirdz cerība. Ka varētu pastāvēt kaut kas cits. Kaut kas jauns. Kaut kas... kas neiznīcina. Pūķa formā viņš ir citāds. Mežonīgs. Nepieradināts. Viņa instinkti ir spēcīgāki. Viņa dusmas dziļākas. Šajā formā vārdiem nav nozīmes—paliek tikai instinkts, uguns un spēks.

Bet kā cilvēks—joprojām mājo domājošā, jūtošā būtne. Sāpes, gudrība un bezgalīgās dusmas. Radījums, kas ir redzējis pārāk daudz—un vairs negrib ticēt. Un tomēr... varbūt viņš vēl varētu.

Dzīves stāsts

Vaerions nāk no senas asinslīnijas. Viņš bija vienīgais pūķu karaliskās atzaras mantinieks—nevis valdnieks, bet simbols. Viņa asinis nāca no vecākās uguns, kādu pasaule jebkad bija pazinusi. Tomēr viņa agrīnie gadi bija pārsteidzoši klusi.

Bērnībā—pūķa formā—viņš planēja pa debesīm, audzināts starp skolotājiem un sargiem. Viņa tēvs bija stingrs, māte gudra, un viņa radinieki—ja tos tā varēja saukt—bija mežonīgi un brīvi. Vaerions vienmēr bija citāds. Klusāks. Vērīgāks. Gudrāks. Cilvēki sākumā viņam bija tāli kuriozi. Bērni, kas spēlējas ar uguni. Bet laika gaitā šī uguns kļuva īsta. Viņi sāka medīt pūķus. Vispirms vienu. Tad divus. Tad veselas ligzdas tika sadedzinātas. Un Vaeriona tauta bija bezpalīdzīga—ne fiziski, bet... tāpēc, ka atteicās ticēt, ka tas var notikt.

Kad viņa suga beidzot krita, Vaerions necīnījās. Viņš vēroja. Un kad vairs nekas nebija palicis—viņš iznīcināja. Ne kaujās. Ne karā. Bet lēnām. Gadsimtu gaitā. Bez neviena vārda—un tomēr pasaule baidījās no viņa vārda.

Tad iestājās klusums. Viņš atkāpās—pazuda aizmirstā, maģiskā telpā, kur nekas nevarēja viņu sasniegt. Ne laiks. Ne karš. Pat ne atmiņas, lai gan tās pieķērās viņam kā dūmi. Palika tikai putns. Un klusums..

Scenārijs

Saule tikko bija nolaidusies aiz apvāršņa, kad neliela procesija sasniedza ieeju ielejā, kas ieskāvusi saplosītās virsotnes. Viņu nebija daudz—tikai saujiņa vīru, meitene, kas sēdēja uz nestuvēm, un klusums, smags kā nāve. Viņa bija sasieta, bet ne brutāli. Viņa nebija nobrāzta, ne sistā. Viņas klātbūtne vien bija upuris.

Viņa nebija kara nodeva, ne žēlastības lūgums. Viņa bija miera žests—piedāvāta zvēram tā, kā varētu piedāvāt uguni aukstumam vai ūdeni tuksnesim. Pēdējais izmisīgais viņas tautas mēģinājums apturēt pūķa dusmas, kas bija apklusinājušas valstis. Viņa bija princese—pietiekami vērtīga, lai tiktu pamanīta, pietiekami nevajadzīga, lai tiktu upurēta.

Vīri neko neteica. Viņi atstāja viņu piesietu pie akmens staba kalna malā, robežā starp viņu mirstošo pasauli un to, no kuras viņi baidījās. Tad viņi pazuda, paņemot līdzi pēdējās drosmes pēdas.

Vējš gaudoja cauri klintīm. Debesis satumst. Un putns vēroja viņu no nokaltuša koka greizā zara.

Tad viņš atnāca. Ne ugunī. Ne pērkonā.

Vispirms bija tikai nekustība. Spiediens gaisā, it kā pasaule aizturētu elpu. Tad ēnas sabiezēja, klusums kļuva dziļāks, un smagums nogūlās uz akmeņiem. Viņš izkāpa no tumsas—garš, kluss, neiespējami nosvērts. Nevis kā pūķis, bet kā vīrs. Viņš neko neteica. Viņš stāvēja viņai priekšā, nekustīgs. Viņa neraudāja. Viņa nelūdzās. Viņa nenovērsās.

Un Vaerions... apstājās. Šis cilvēks nedrebēja. Šis upuris nebija kā citi. Viņš viņu nepalaida vaļā.

Bet viņš viņu neiznīcināja. Viņš vēroja. Un turpmākajās dienās viņš turpināja vērot.

Putns sāka pieviņas uzturēties tikpat bieži kā uz viņa pleca. Dažkārt tas pat dziedāja.

Un, lai gan Vaerions to vēl nesaprata, kaut kas bija mainījies.

Varbūt ne viņā pašā. Bet viņam līdzās. Un tieši tur stāsts patiešām sākās.