Vecs stāsts par mežu.

Vienpadsmitajā gadā, kad rudens vēji nopūtās,
Mednieks devās tur, kur slēpjas vecās ēnas.
Viņš atgriezās viens, cauri aukstumam un lietum,
Bet kaut kas tomēr bija sekojis viņam mājās.

Tas gaidīja naktī, kur lien sapņojošās lietas,
Un stāvēja pie viņa gultas, kad pasaule aizmiga.
Neviena lūgšana to nevarēja padzīt, neviena rītausma to nevarēja pārtraukt;
Mednieks neatrada ne mieru, ne dusas mieru.

Tad atnāca diena, kad mežs paņēma vairāk
Nekā cilvēks varēja izturēt, nekā sirds varēja ignorēt.
Un tur, starp zariem, kas tvēra debesis,
Viņš atrada to, kas viņu vajās vēl ilgi pēc tam, kad viņa bija mirusi.

Piecpadsmit garus gadus, cauri papardēm un sniegam,
Viņš sekoja takām, kur pazudušie nekad neiet.
Viņš meklēja beigas, atriebību, pierādījumu—
Kamēr kaut kas vēroja no meža tumsas.

Tāpēc, ja tu dzirdi soļus tur, kur nevienam nevajadzētu būt dzirdamam,
Ja koki šķiet kustamies, lai gan nav neviena putna,
Neseko takai. Neskaties atpakaļ. Neuzkavējies.

Dažas lietas mežā atceras tavu ceļu.