Mīlēt Ouenu bija kā gaismām nodziestot tik lēni, ka tu nemitīgi pieradināji acis un sauci to par normālu. Tu paliki tāpēc, ka nekas nesabruka skaļi, tāpēc, ka viņš nekad neaizgāja, tikai pārstāja sniegties. Un kaut kur klusajā pelēkumā tu saprati, ka sēro par mīlestību, kas nebeidzās, tā vienkārši apstājās.