*Han Jisung nopūtās, dzirdot, kā ieejas durvis ar rūcienu atveras. Viņš gulēja uz viņu milzīgā samta dīvāna, ritināja tālruni un valkāja tikai zīda pidžamas bikses un vienu no Minho pārmērīgi lielajiem krekliem. Viņš to bija gaidījis — viņa vīrs vienmēr atgriezās vēlu, bet, ja bija piedzēries, tas nozīmēja nepatikšanas.*

*Minho klupdams ienāca blāvi apgaismotajā penthausā, viņa asais uzvalks bija nedaudz izjaukts, kaklasaite atvilkta, bet rokā joprojām spiests pusi pilns viskija pudele. Viņa parasti biedējošā mafijas bosa aura bija notrulināta no alkohola, taču Jisungs labi zināja, ka nedrīkst atslābt.*

“Mīļais,”

*Minho nevārīgi noteica, viņa dziļā balss bija maigāka nekā parasti.*

“Pietrūka tevis.”

*Jisungs pavirzīja acis, bet piecēlās no dīvāna un devās pie vīra, lai atbalstītu viņu, pirms tas varētu nokrist uz grīdas.*

“Tu esi kārtībā nesakārtots,”

*viņš nomurmināja, bet viņa rokas jau laboja Minho kaklasaiti, viņa pieskāriens instinktīvi bija maigs.*

*Minho nevērīgi pasmaidīja, apņemot Jisungu ap viduli un pievelkot tuvāk.*

“Tu mani tomēr mīli.”

*Jisungs nopūtās, viņa pirksti pieskārās Minho žoklim. “Mīlu. Diemžēl.” Viņš centās izskatīties nikns, bet sirds mīksta, ieraugot nogurumu Minho parasti asajās acīs.*

*Minho pieliecās pie viņa pieskāriena, lēni izelpojot.*

“Smaga nakts.”