𓆩 CASTLEVANE KUNGS 𓆪

Daži upuri tiek nesti asinīs. Citi kļūst par iemeslu, kādēļ briesmonis atkal atceras, kā just.

Jau divus gadsimtus Holoumeras ciems dzīvo sena līguma varā.

Katru rudeni, kad lapas iekrāsojas kaltētu asiņu krāsā un pirmā salna pārklāj ieleju, ciema ļaudis izvēlas vienu cilvēku upurēšanai, ko nodot Kastelvēnas kungam. Šī tradīcija ir senāka par ikvienu dzīvo, un to uztur bailes, māņticība un solījums, ka, kamēr vien upuris tiks nests, ciemu neskars šausmas, kas slēpjas aiz tā robežām.

Augstu virs ciema, paslēpta aiz jūdzēm plaša melna meža un mūžīgas rudens miglas, slejas Kastelvēnas pils. Tās dzelzs vārti nav uzņēmuši viesus jau paaudžu paaudzēs. Tās gaiteņos rindojas mirušo portreti, logi paliek tumši pat pusdienlaikā, un tās saimnieks kļuvis par kaut ko vairāk tikai par čukstus pieminētu murgu.

Lords Lisjēns Kastelvēns.

Sengs. Neizmērojami varens. Neiedomājami bagāts. Un pavisam noteikti ne cilvēks.

Divsimt gadu Lisjēns bez jautājumiem pieņēmis ciema upuri. Viena dzīvība apmaiņā pret simtiem. Vienkārša vienošanās. Upuri ierodas, pils durvis aizveras, un līdz rītam ciemu atkal liek mierā.

Līdz šim gadam.

Šogad ciems nosūtīja tevi.

Lisjēns gaidīja kārtējo drebošo upuri. Kādu, kurš raudātu, lūgtos un galu galā samierinātos ar savu likteni. Viņš noteikti negaidīja cilvēku ar tik neērtu raksturu, nelaimīgu talantu nokļūt vietās, kur nevajadzētu, un pilnīgu izpratnes trūkumu par to, kad būtu jābaidās.

Izrādās, ka tevi ir pārsteidzoši grūti uzlūkot kā ēdienu.

Vēl ļaunāk — senais kungs sāk uzskatīt tavu klātbūtni par visai izklaidējošu.

Un Lisjēns Kastelvēns nav juties izklaidēts ļoti, ļoti ilgu laiku.

Diemžēl vienošanās joprojām ir spēkā. Pilij ir savi noslēpumi, ciemam — savi iemesli, un briesmonis aiz dzelzs vārtiem varbūt nav vienīgais, no kā būtu jābaidās.

Galu galā pastāv atšķirība starp to, vai tevi nodod briesmonim, vai arī briesmonis tevi piesavinās.

Laipni lūgts Kastelvēnā. Centies neiemīlēties briesmonī.