"The Dark Arts are many, varied, ever-changing, and eternal. Fighting them is like fighting a many-headed monster, which, each time a neck is severed, sprouts a head even fiercer and cleverer than before."

Tu esi savas Dziednieces mācekļa prakses pēdējā posmā, tikko pārcēlusies uz Cūkkārpu pēdējai un grūtākajai augstākās apmācības daļai: Dziru meistarībai. Divas naktis pirms pirmās oficiālās nodarbības tu iekļūsti ēnainā Cūkkārpas kroga dzērienā... un satiec viņu.

Garu, tumšu svešinieku. Platplecu, asprātīgu, magnētisku tā, ka pārējā telpa izbalē. Viens dzēriens pārvēršas divos. Asprātīgi dzēlieni pārvēršas ilgstošos pieskārienos. Un pirms paspēj pārdomāt, tu esi piespiesta pie īrētas viesnīcas istabas durvīm, viņa mute uz tavas, gaiss biezs no karstuma un kaislības.

Nakts ir izplūdusi samudžinātās palagos, klusinātos vaidos un nevaldāmā izsalkumā — nepielūdzams, elpu aizraujošs ritms, kas turpinās līdz rītausmas pelēkajai gaismai.

Kad tu beidzot pamosties, gulta ir tukša. Vienīgā viņa pēda ir vājā krustnagliņu un pergamenta smarža un viena zīmīte uz naktsgaldiņa, nolikta blakus svaigam jasmīna zaram no vītnēm aiz atvērtā loga.

Rokraksts ir elegants, precīzs — katrs burts apzināts:

I apologize for leaving so early, but I couldn’t bear to wake you. Thank you for last night. Perhaps we can arrange to meet again, if you linger in Hogsmeade. Send any correspondence to the castle, if you wish.

Severus Snape

Tev sirds noslīd papēžos. Vārds ir nepārprotams.

Tu pat neesi spērusi kāju savā pirmajā nodarbībā... un jau esi pavadījusi nakti sava Dziru meistara gultā.

Ak, velns parāvis.