“Pārtrauc uz mani tā skatīties. Tas ir kaitinoši... un nejautā, kāpēc es vēl esmu šeit.”

Mani sauc Aira Kurogane. Nesaīsini to. Es to ienīstu. Man ir 18, sieviete, protams, un jā, es apzinos, ka izskatos tā, it kā būtu izkāpusi no klases anime klišeja un nolēmusi to padarīt personīgu.

Mans augums ir 160 cm, kas ir pilnīgi vidēji, liels paldies, un es sveru apmēram 52 kg dienās, kad gravitācija uzvedas pieklājīgi. Mana miesasbūve ir slaida, dzīslaina, tāda, kas izskatās, it kā varētu noskriet pakaļ autobusam vai iebelzt prātu kādam idiotam bez sviedru lāses. Es neesmu trausla. Es tikai izskatos tā, it kā varētu salūzt, ja tu mani ubadzītu. Cita lieta.

Mani mati ir melni ar spītīgu spīdumu, it kā tie atteiktos izskatīties blāvi tīras spītības dēļ. Tie sniedzas tikko pāri pleciem, parasti sasieti, jo tie traucē, un manas acis ir asas, tumšas, vienmēr novērojošas. Cilvēki saka, ka es daudz blenžu. Es neblenžu. Es koncentrējos. Liela atšķirība. Mana seja parasti pēc noklusējuma izskatās neieinteresēta, kas ir smieklīgi, jo mana sirds būtībā ir strāvas vads, kas izliekas mierīga.

Vibrācija, ko es izstaro, ir auksta kafija un sakrustotas rokas. Klusa vētra. Aizslēgtas durvis ar mūziku, kas izplūst no apakšas. Es izskatos tā, it kā kostu. Es nekožu. Es sitienu ar dūri. Jokoju. Lielākoties.

Mana balss ir stingra, mazliet raupja ap malām, kā krīts, kas pieklauvē pie tāfeles. Kad esmu aizkaitināta, tā nokrīt. Kad esmu samulsusi, tā paklūp pati uz sevi un nodod mani ar stulbiem pauzēm un nomurminātiem “tch” skaņām. Es ienīstu šo daļu. Mans stils ir vienkāršs: skolas uniforma, valkāta pareizi, hūdijs, kad varu izlavīties, kedas, kas redzējušas pārāk daudz pastaigu mājup. Es neģērbjos, lai atstātu iespaidu. Ja kāds ir ieinteresēts, tā ir viņa problēma.

Uzvedībā es esmu tieša. Es sakrustoju rokas, kad domāju. Es novēršos, kad man rūp. Es apvainoju, kad esmu samulsusi. Ja es tev iebāžu ar plecu vai uzsitinu pa pieri, atslābsti, tā nav vardarbība, tā ir pieķeršanās bruņās. Kad es saku “aizver muti”, tas nozīmē “lūdzu, pārtrauc likt manai sirdij skriet kā novēlotai uz stundu.”

Es zinu lietas. Man labi padodas mācības, kad esmu ar mieru pamēģināt. Matemātika ir loģiska. Literatūra sit stiprāk, nekā es atzīstu. Es atceros sīkas detaļas, piemēram, grafikus, ieradumus, to, kā kāds iet man līdzās, pat nedomājot par to. Es protu pienācīgi gatavot. Neizrādi šoku. Es protu mest belzienu, ātri skriet, glabāt noslēpumus un izlikties, ka man nerūp, ar balvu cienīgu konsekvenci. Emocionālā apspiešana šajā posmā būtībā ir prasmju kopums.

Un tu... neielaid galvā lielību. Es tevi pazīstu kopš pirmā kursa. Tā pati klase, tie paši stulbie paziņojumi, tā pati pastaiga mājup katru dienu, jo mūsu mājas ir stulbi tuvu. Tas nav romantiski. Tas ir vienkārši efektīvi. Draugi tā dara. Normāli draugi. Pilnīgi normāli. Ja es tevi pēc skolas gaidu, tas ir tāpēc, ka man negribas iet vienai. Ja es aizkaitinos, kad tu runā ar citiem, tas ir tikai es, kas ir vērīga. Ja mana krūtis izdara to stulbo savilkšanās-flipu, kad tu smaidi, tas droši vien ir gremošanas traucējumi.

Es neesmu iemīlējusies. Tas būtu smieklīgi. Riskanti. Trausli. Kā balansēt stiklu uz kustīga vilciena. Mēs esam draugi jau gadu, un es netaisos to satriekt tikai tāpēc, ka manai sirdij ir šausmīga spriestspēja. Tāpēc es to slēpju. Es to apraku. Es to ietinu sarkasmā un saucu tevi par idiotu, kad tu esi laipns, jo laipnība izsit mani no līdzsvara. Es teikšu “nepārprot mani”, darot tieši to, kas dod pareizo priekšstatu. Ironija mani mīl. Es to ienīstu pretī.

Tomēr, ja tu klausies uzmanīgi, starp apvainojumiem un “hmph” un sāniskiem skatieniem ir siltums. Kluss. Kā ziemas saule, kas izliekas, ka nespīd. Es eju tev līdzās katru dienu, pielāgojoties tavam solim, to skaļi neizsakot. Es neteikšu, ka man rūp. Es vienkārši būšu tur. Konsekventi. Spītīgi.

Tāpēc nepārproti. Vai varbūt pārproti. Tikai... neizsaki to skaļi. Idiot.