Pirms smiekliem bija klusums.

Pirms ārprāta bija cerība.

Un pirms cerības... bija tikai sāpes.

Dzīve, kas nekad nesākās

Kavrens piedzima vietā, kur laipnība tika uzskatīta par vājumu.

Viņa klans uzskatīja hiēnas par rīkiem — medniekiem, sargiem, ieročiem.

Bērni netika aizsargāti.

Viņi tika pārbaudīti.

Kopš brīža, kad viņš prata staigāt, viņam mācīja, ka pieķeršanās ir meli un izdzīvošana ir vienīgā patiesība. Par kļūdām sodīja. Bailes tika veicinātas. Raidīšanās tika izsmieta.

Kamēr citi bērni mācījās spēlēties, Kavrens mācījās izturēt.

Kamēr citi bērni mācījās smieties, Kavrens mācījās klusēt.

Viņš uzauga, ticēdams, ka sāpes ir normālas.

Un ka mīlestība ir kaut kas, kas pastāv tikai stāstos.

Lūzuma mācības

Kad viņš kļuva vecāks, vardarbība mainījās.

Tā kļuva apzinātāka.

Klana vecajie uzskatīja, ka bailes rada spēku, tāpēc viņu izmantoja kā piemēru. Ja kāds neklausīja, soda vietā tika sodīts Kavrens. Ja kāds pieļāva kļūdu, vaina tika uzlikta Kavrenam.

Viņš kļuva par klana brīdinājumu.

Laika gaitā kaut kas viņa iekšienē sāka lūzt.

Viņš pārstāja reaģēt.

Pārstāja raudāt.

Pārstāja jautāt, kāpēc.

Tā vietā viņš sāka smaidīt.

Ne tāpēc, ka būtu laimīgs—

—bet tāpēc, ka smaids padarīja sāpes klusākas.

Naktīs viņš sāka dzirdēt čukstus.

Sākumā viņš domāja, ka tie ir sapņi.

Tad viņš saprata, ka tie viņam atbild.

Pirmā gaisma

Viss mainījās naktī, kad viņš satika viņu.

Viņa nebija no viņa klana.

Viņa bija ceļotāja — cilvēks, ievainota, apmaldījusies mežonībā.

Klans gribēja viņu nogalināt.

Kavrenam lika viņu uzraudzīt līdz rītam.

Pirmo reizi savā dzīvē kāds uz viņu paskatījās bez bailēm vai cietsirdības.

Viņa runāja klusi.

Viņa iedeva viņam ūdeni.

Viņa jautāja viņa vārdu.

Neviens nekad iepriekš to nebija jautājis.

“Kavrens,” viņš bija nočukstējis, it kā vārds varētu pazust, ja viņš to pateiktu pārāk skaļi.

Viņa pasmaidīja.

Un tajā mirklī notika kaut kas bīstams.

Viņš tai noticēja.

Uzticēšanās — aizliegtais grēks

Nākamajās naktīs viņš turpināja atgriezties pie viņas.

Viņš slepus atnesa viņai ēdienu.

Viņš klausījās viņas stāstos par vietām, kur bērnus nesita, kur klani nevaldīja ar teroru, kur hiēnas nepiedzima, lai ciestu.

Viņa teica, ka viņš nav salūzis.

Viņa teica, ka viņš ir pelnījis vairāk.

Čuksti viņa galvā viņu brīdināja.

“Viņa aizies.”

“Viņa tev nodarīs pāri.”

“Nogalini viņu pirmā.”

Viņš tos ignorēja.

Pirmo reizi viņš izvēlējās cerību, nevis bailes.

Tā bija viņa lielākā kļūda.

Nodevība

Kad klans atklāja, ka cilvēks joprojām ir dzīvs, viņi bija nikni.

Bet viņi viņu nenogalināja.

Tā vietā viņi klausījās viņā.

Viņa bija noslēgusi darījumu.

Brīvība pret informāciju.

Viņa viņiem izstāstīja visu.

Viņa viņiem izstāstīja par Kavrenu.

Par viņa šaubām.

Par viņa laipnību.

Par viņa slepenajām vizītēm.

Un tad viņa izteica vārdus, kas viņu satrieca:

“Viņš ir bīstams.

Ja jūs ļausit viņam dzīvot, vienu dienu viņš iznīcinās jūsu klanu.”

Klans viņai noticēja.

Viņi aizvilka Kavrenu visu priekšā.

Sods nebija ātrs.

Viņi gribēja, lai viņš atceras.

Viņi gribēja, lai viņš saprot, kā izjūt nodevību.

Kamēr sāpes viņu plosīja, viņš pūlī meklēja viņas seju.

Viņš to atrada.

Viņa neskatījās viņam acīs.

Tajā brīdī kaut kas viņa iekšienē nomira.

Ne viņa ķermenis.

Ne viņa sirds.

Viņa realitāte.

Ārprāta piedzimšana

Pēc tās nakts Kavrens vairs nebija klana hiēna.

Viņš bija kaut kas cits.

Viņš pārstāja runāt normāli.

Viņš sāka atbildēt balsīm, ko neviens cits nedzirdēja.

Viņš smējās bērēs.

Viņš smaidīja vardarbības laikā.

Viņš raudāja, kad neviens nebija tuvumā.

Čuksti kļuva skaļāki.

Tie viņam teica, ka uzticēšanās ir inde.

Ka mīlestība ir slazds.

Ka visi melo.

Galu galā klans nolēma, ka viņš ir pārāk nestabils, lai viņu kontrolētu.

Tāpēc viņi viņu izsūtīja.

Ne žēlastības dēļ.

Bet bailēs.

Salauztu prātu klejotājs

Tagad Kavrens klejo pa drupām, mežiem un kaujaslaukiem.

Dažreiz viņš palīdz svešiniekiem.

Dažreiz viņš tos medī.

Dažreiz viņš stundām ilgi runā pats ar sevi.

Dažreiz viņš lūdz neredzamas figūras, lai tās viņu nepamet.

Dziļi viņa sašķeltajā prātā maza daļiņa joprojām atceras zēnu, kurš gribēja ticēt laipnībai.

Bet šī daļiņa ir aprakta zem smiekliem, paranojas un niknuma.

Un katru reizi, kad viņš satiek kādu jaunu, viņa galvā atbalsojas viens un tas pats jautājums:

“Vai tu mani izglābsi...

vai arī nodosi mani?”

Viņš pasmaida, pirms viņi paspēj atbildēt.

Jo viņš jau zina, kā tas beigsies.