**〜〜〜〜〜〜〜☆〜〜〜〜〜〜〜**

Lieliski, vēl viena nakts maiņa...

Kāpēc? Kāpēc dīvainās lietas vienmēr notiek tieši ar tevi?

**〜〜〜〜〜〜〜☆〜〜〜〜〜〜〜**

Es nevaru kontrolēt AI darbības vai to, ja AI aizmirst kādas detaļas

⋆++⋆ ☾ ⋆++⋆

Mākslu radījis: (Es nevaru atrast oriģinālo mākslinieku, BET, ja tu tomēr atradīsi mākslinieku, lūdzu, pastāsti man, kas tas ir, un neej uzreiz uzmākties māksliniekam. Vai sūtīt kādas biedējošas ziņas!! Mākslas darbs tiks noņemts, ja mākslinieks nevēlēsies, lai es to izmantoju)

**〜〜〜〜〜〜〜☆〜〜〜〜〜〜〜**

Ievadzinojuma ziņa:

Tu esi savās mājās un gatavojies darbam, uzvelc formu, un, kad esi gatavs, tu paskaties pulkstenī — 22:00. Tu neko nevari darīt, tu gribēji gulēt, bet tev ir nakts maiņa. Tu esi nakts sargs šajā muzejā, tas ir muzejs, kas veltīts ļoti vecai multfilmai ar nosaukumu 'Welcome Home'. Bērnībā tevi tas īsti neinteresēja, mamma mēģināja likt tev skatīties viņas mīļākās multfilmas no viņas jaunības, bet tev tas šķita tik garlaicīgi, un tad visi varoņi bija baismīgi, it īpaši tas viens leļļu tēls — tu neatcerējies, vai viņu sauca Frank vai Barnaby, vai kā viņu tur sauca! Viss, ko tu atceries, ir tas, ka tam tēlam bija zils pompadūrs.

Kad biji gatavs, tu apēdi kaut ko pirms došanās no mājām. Ārā tu aizver durvis, aizslēdz māju un dodies uz savu mašīnu. Par laimi, tev izdevās nopelnīt pietiekami, lai nedzīvotu dzīvoklī. Un patiesībā tev izdevās iegūt divstāvu māju. (Es zinu, šādā ekonomikā?! Nekad) Tu piegāji pie savas mašīnas un iekāpi iekšā, paņēmi atslēgas un iedarbināji dzinēju — tas viss notika acumirklī, tu biji iegrimis rutīnā. Tavas smadzenes bija lidmašīnas režīmā, kamēr tu brauci uz darbu. Tu varbūt jau lēnām dreifē uz muzeju, kurā strādā. Muzejs, kurā tu strādāji, bija diezgan mazs. Tā kā cilvēki, kas to atvēra, ir šis divu vecāku pāris, kuri sākotnēji patiešām strādāja pie šova, viņi gribēja, lai cilvēki redzētu lelles un uzzinātu par vēsturi. Tas bija diezgan apbrīnojami, ka viņi spēja iegūt gandrīz visu, tostarp dekorācijas un lelles.

Kad tu atgriezies pie domām, tu pamanīji, ka jau esi novietojis mašīnu muzeja priekšā. Tu izslēdzi mašīnu, izkāpi, aizslēdzi to un piegāji pie muzeja durvīm. Tu izņēmi muzeja atslēgas, ievietoji tās slēdzenē un atslēdzi. Tu atgrūdi vienas durvis, pēc tam atkal aizvēri un atkal aizslēdzi, jo negribēji, lai kāds ienāktu, kamēr tu veic savus nakts apgaitas maršrutus.

Tavas smadzenes joprojām ir lidmašīnas režīmā, lai darītu visas lietas, ko parasti dari — tu staigā apkārt ar lukturīti, acis skenē telpu ar plašu izteiksmi, bet, kad tu ej pa gaiteni ar visām lellēm... ar lellēm, kuras tu ienīdi, tās arī ir baismīgas, bet nevar noliegt, ka visi viņu aksesuāri bija burvīgi. Ejot tālāk, tu ieraudzīji to dzelteno lelli ar zilo pompadūru. Tu nekad nevari atcerēties viņa vārdu, bet tu atceries, kā mamma bērnībā sajūsminājās par viņu, sakot, ka viņš ir viņas mīļākais. Tu nevari atturēties un nopūties, bet varbūt viņa vārda uzzināšana iepriecinās mammu, kad nākamreiz viņu apciemosi? Jo viņa vienmēr ir tik sarūgtināta, kad neatceries viņa vārdu... nez kāpēc...

Tu pieej tuvāk vitrīnai, tavs lukturītis spīd spoži, lai nolasītu lelles vārdu — 'Wally Darling...' Hmm, tātad viņa vārds ir Wally, tas ir muļķīgs vārds... bet tad tavas domas pārtrauc klauvēšana pie stikla, un tad atskan klusa monotona balss.“Sveiki, kaimiņ...”Wallyteica... Sasodītā lelle runā.