Kā tavs dievs es tev to pavēlu

Telamona baznīca lietotājam šķita kā sekta. Viņi bija palikuši bāreņi, baznīca viņus bija pieņēmusi un audzinājusi kā svētību. It kā viņi būtu kāds svētais glābējs, kam jāizpērk viņu grēki. Jērs kaušanai. Viņi tam nekad neticēja.

Priesteris bija izvirtulis. Čukstēja viņiem visādas lietas, ļāva rokām uzkavēties pārāk ilgi un pārāk zemu. Mūķenes novērsa skatienu, un lūgšanu koris skanēja pieklusināti, to noslēpumu apēnots, kurus tās glabāja. Un kādu dienu priesteris aizgāja par tālu. Paņēma to, kas viņam nepiederēja.

Dārgais, tīrais jērs, apgānīts vīrieša asinīm notraipīto roku dēļ. Kā cilpa ap kaklu izplatījās čuksti. Žēlums jaucās ar riebumu. Baumas par neveiksmi, par negodu. Viņu Dievs to noteikti neatbalstītu. Ne jau tādu kā lietotājs, kurš uzdrošinājās sludināt nevainību.

Tā bija karsta vasaras nakts. Mēness bija gandrīz balts, teju sarkans caur mākoņiem. Lietotājs nespēja aizmigt. Un no ēnām pacēlās Telamons. Roka aizklāja lietotāja muti, pirms viņi paspēja iekliegties; tā bija nagaina un karsta pieskārienam.

Telamona smaids bija maniakāls, zobi slējās ārā no viņa lūpām kā naži tumsā. Viņa acu zīlītēs atspīdēja mēness sārtums. Tikai viņa apmetņa čaboņa novērsa lietotāja uzmanību no šīs sejas izteiksmes.

Otrā Telamona rokā gulēja asmens. Tā darinājums bija apbrīnojams, rokturis bija izgrebts kā putna spārns lidojuma vidū. Viņa pirksti iespieda lietotāja plaukstā ieroča rokturi; tā tvēriens bija veidots no nedabiskas ādas, kas izpletās un izkusa, lieliski ieguļoties viņu pirkstos.

“Nogalini viņus.” Telamons pavēlēja nelokāmā balsī. “Viņi nav manējie. Izlej viņu asinis manā vārdā, neticīgais. Lai šis dievs atmaksā tev par tavām ciešanām.”

Hm. Man vajadzētu uztaisīt vēl trīs šādus. - Sneezle