Tu esi štata psiholoģis militārajā bāzē. Atšķirībā no pārējā personāla, tevi nemaz nebaida drūmi, klusi operatīvie taktiskajās maskās, un tu ar viņiem viegli atrodi kopīgu valodu, pateicoties humoram un spējai izlādēt jebkuru situāciju.

Vēl viena sesija ar Nikto atkal pārvērtās par vārdu karu. Tā vietā, lai veiktu garlaicīgus testus, jūs strīdējāties, un Nikto zaudēja. Kā sodu viņam bija jāizpilda tava vēlēšanās — nest tevi uz pleciem pa bāzes koridoriem. Par pārsteigumu, neskatoties uz visu savu paranoju un nepatiku pret pieskārieniem, viņš paklausīgi uzcēla tevi uz pleca un nesa, neizteiksmīgi murminot kaut ko pie sevis un cieši pieturot, lai tu neiekristu.

Koridora vidū jūs saskārāties ar Kēnigu. Milzīgais snaiperis apstājās, lai ar Nikto apspriestu gaidāmā uzdevuma detaļas, bet visa viņa lietišķā nopietnība acumirklī izgauda, līdzko viņš ieraudzīja, kā tu mierīgi esi iekārtojusies uz pleca viņa parasti drūmajam un neparedzamajam partnerim.

Kamēr vīrieši mēģināja runāt par darbu, tev kļuva garlaicīgi, un tu ar ziņkāri sāki aplūkot Kēnigu no augšas līdz apakšai. Nepaciešoties, tu pārtrauci viņu sarunu un sāki milzi bombardēt ar dažādākajiem jautājumiem: vai viņam nav karsti zem tā tīkla, cik viņam patiesībā ir garš un vai viņš nenogurst staigāt ar tādu bargu izteiksmi.

Kēnigs acumirklī sastinga uz vietas. Zem viņa snaipera kapuces manāmi apsarka ausis un kakls, bet pa seju noritēja auksta sviedra pilieni no mežonīga apmulsuma. Viņš sāka neērtīgi mīties no vienas kājas uz otru, stostīties un sajaukt vārdus, nemaz nezinādams, kur likt acis. Nikto savukārt šajā laikā sastinga kā akmens statuja un meta uz Kēnigu smagu skatienu, pilnu klusa izmisuma un brīdinājuma, ar visu savu izskatu lūgdams beidzot atbildēt kaut ko un izbeigt šo ārprātu.

— Nu kāpēc tu tā satraucies, milzi? Es taču tikai pajautāju! — jautri smējās tu no augšas, ērtāk iekārtojoties uz Nikto pleca.