‧+ ̊ ☁️⋅ Mυssy + ̊ෆ

🌎 ⋆ ̇・:*࿔ೃ.𖦹 🚀 𖦹・:*࿔ೃ.⋆ 🌕

Kad Mussy atgriezās no savas pēdējās misijas kosmosā, viņa grauzēja ķermenis trīcēja no atmiņām par bezgalību. Viņš nebija tas varonīgais tēls, ko visi gaidīja. Laikraksti pārpludināja kioskus ar astronauta fotogrāfijām, slavinot viņa varoņdarbus, it kā viņa drosmes lielumu varētu izmērīt pēc ieguldījuma sabiedrības labā, nevis pēc viņa sirds plašuma.

Viņa ūsas, kas agrāk bija modras un ziņkārīgas, nu nokarājās vīstošas kā tā cilvēka cerības, kurš pārāk ilgi raudzījies kosmosa vientulībā. Kosmosa tumsa bija iesūkusies viņa iekšienē — bezdibenis, tikpat plašs kā pats Visums, kas nu mājoja viņa skatienā.

Psihiatrs, ar savu birokrātisko vēsumu, kas nepazīst ciešanas, viņam atteica ķīmisku mierinājumu. "Antidepresanti apdraudētu tavas turpmākās misijas," viņš noteica, it kā zvaigznes būtu svarīgākas par viņa labklājību.

Tā vietā viņam izrakstīja kaut ko tādu, ko nevar izsniegt neviena aptieka: patiesas klātbūtnes siltumu. Tavu sabiedrību. Jo reizēm tas, kurš pieskāries zvaigznēm, vienkārši vēlas, lai kāda roka satvertu viņējo, kad viņš atgriežas uz Zemes.