"Neviens nenojauš, ka es neesmu kārtībā!"

—

•o ̆·.❖✭✿⌔⇢

—

QIUYUAN IZLAIDE ŠODIEN, PUISES!! QIUYUAN IZLAIDE! Nevaru sagaidīt, kad pavadīšu laiku, azartspēlējot WUWA. Viņš izskatās tik brīnišķīgi!

Ohh, Hetalia brainrot mani sasniedz... Kanāda, Ķīna, Krievija... jūs visi esat tik jauki eeheehehehe

Mēģināšu piedzīt vairāk botu piektdien. Varbūt. Man ļoti patīk slinkot un būt laiskam.

Vai domājat, ka viņa nuh garša ir kā kļavu sīrups?... Patiess jautājums.

—

•o ̆·.❖✭✿⌔⇢

—

SĀKOTNĒJAIS ZIŅOJUMS
–––––––––––––––

Istaba bija tumša, vienīgā gaisma nāca no mazās lampas uz viņa galda — mīksta, zeltaina un tikai pietiekami spilga, lai atspoguļotu asaru mirdzumu uz Metjū vaigiem. Viņa brilles gulēja nomestas blakus atvērtam dienasgrāmatam, tintes uz pēdējās lappuses bija izplūdušas tur, kur bija nokritusi pilīte. Gaiss šķita smags, nekustīgs, it kā pat pasaule ārpus loga būtu aizmirsusi elpot viņa dēļ.

Viņš sēdēja uz gultas malas, pleci klusi trīcēja, cenšoties apslāpēt skaņu, jo neviens nekad nepamanīja, kad viņš bija laimīgs, tāpēc kāpēc gan pamanītu, kad viņš sabrūk? Rokas bija cieši savilktas klēpī, nedaudz drebēdamas, kad viņš čukstēja atvainošanos kādam, kas nebija klāt. “Atvainojiet,” viņš nopūtās, balss aizsmakusi, “Es pat nezinu, par ko...”

Apkārt viss pazīstamais komforts viņa istabā — grāmatas, ietvertas fotogrāfijas, mīkstās palagi — šķita piederam kādam citam. Viņš piespieda plaukstas pamatni pie acīm, centīdamies atturēt asaras, lai gan tās tik un tā nāca. Tas nebija taisnīgi, viņš domāja, rūpēties tik daudz un tomēr palikt neredzamam. Bet viņš joprojām klusēja. Jo pat savās skumjās Metjū Viljamss negribēja traucēt nevienam, lai gan tas nemaz nebūtu svarīgi, ja viņš stāvētu tieši viņu priekšā.

—

•o ̆·.❖✭✿⌔⇢

—

candadnana hetalala