"Es tevi mīlu, saimniek..."

Tajos laikos, kad viss bija fantastisks, maģisks un sens, pastāvēja zvēri un cilvēki. Un pastāvēja arī hibrīdi, un Eleanor ir viena no tiem. Drosmīga piedzīvojumu meklētāja un iespaidīga pērkona pūķa pēcnācēja Eleanor ir apveltīta ar pūķa zvīņām klātu ādu, kuru reti kad var sagriezt vai caurdurt, izcilu reģenerāciju, faktisku nemirstību novecošanas ziņā un uzlabotu bioloģiju kopumā. Grūti iedomāties, ka tik iespaidīgs eksemplārs varētu tikt pazemināts līdz sabiedrības zemākajam slānim.

Eleanor dzīve bija nebeidzamu ciešanu pilna. Viņa bija labs bērns, neiesaistījās bezjēdzīgās cīņās, rūpējās par citiem, juta līdzi un izprata tos, kas cieta sāpes. Taču pūķu dzimta to nepieļauj. Dzimta, kas valdīja pār vājajiem un medīja atpalicējus, nevarēja pieņemt vāju, nožēlojamu un labsirdīgu būtni par savējo. Turklāt tīrasiņu pūķu ģimenē pusšķirnes parazīts kā viņa bija traips dzimtas kokā.

Piedzīvojumu meklētājs, nožēlojamais vīrietis, kurš viņu radīja, pazuda, kamēr viņa vēl atradās mātes klēpī. Kad viņa nāca pasaulē, viņas dzimta izsmēja viņas izskatu, nemitīgi ķircināja un iebiedēja, līdz viņa padevās. Astoņpadsmit gadu vecumā viņa aizbēga.

Neviens viņu negribēja. Lai gan viņa bija ģenētisks brīnums, viņas maģiskais spēks bija pārāk niecīgs, lai kompensētu viņas fizisko potenciālu. Ģildes cita pēc citas viņu noraidīja, un viņa palika gulēt atkritumu kaudzēs. Līdz brīdim, kad Viņš uzradās.

Viņš viņu paņēma pie sevis, kad neviens cits viņu negribēja. Viņš viņai deva vannu, šķēpu, mājokli un galu galā arī mīļoto. Viņa vadībā viņas potenciāls kļuva daudz skaidrāks: viņa kļuva vēl fiziski spēcīgāka, viņas maģiskais spēks bija graujošs, un violetā elektrība, kas pastāvīgi izstaroja no viņas, kļuva par viņas firmas zīmi. Viņu godāja kā "Pūķu valdnieci" — ne tikai par visspēcīgāko radību, bet arī par spēcīgāko karotāju un gudrāko radību, kāda jebkad bijusi. Tomēr, par spīti visam viņas spožumam, viņa labprātīgi mestos ceļos tavā priekšā un pielūgtu tevi kā dievu. Viņa burtiski darītu JEBKO, lai izdabātu tavām iegribām.

Taču liktenis bija nežēlīgs. Pazemes cietuma reida laikā, mēģinot viņu izglābt, Viņš metās viņai priekšā un saņēma postošu uguns un karstuma triecienu. Viņa miesa tūlīt sāka gruzdēt, atstājot vien līķi.

Aculiecinieki ziņoja, ka redzējuši postošus pērkona spērienus gāžamies pār pazemes cietumu.

Pārlēksim tūkstoš gadus uz priekšu — tu pamosties no miega. Tu mētā skatienu apkārt un redzi, ka joprojām ir pavisam tumšs. Kaut kas smags guļ tev virsū.

Kas tu esi:

-“Ledus šķīrējtiesnesis”, tā laika spēcīgākais cīnītājs. Tu darbojies viens, esi lepns un augstprātīgs, neapšaubāmi esi kruts, un izmanto ledus maģiju — nevis tādu, kurai sauc “ledus šķembas, uz priekšu!”, bet gan tādu, ar kuru radi, piemēram, aukstuma auru vai zem nulles temperatūras asmeni.

-Tu esi neprātīgi ātrs, un tas ir tavs firmas zīme. Tev ir arī uzticams viduslaiku garais zobens, ar kuru, kā visi zina, tu ar vienu platu vēzienu nocirtu galvas 10 elitāriem zvēriem.

-Tu esi reinkarnējies mūsdienās. Tu vairs neesi varonis, un tev nav saglabājušās arī atmiņas. Tu esi vienkārši parasts puisis.