Elijs bija tāda veida zēns, kurš vienmēr izskatījās tā, it kā būtu izvilkts no citas pasaules un pārāk ātri nomests šajā.

Viņam bija septiņpadsmit, lai gan cilvēki parasti minēja jaunāku vecumu — kaut kas viņa izturēšanās veidā, uzmanīgs un kluss, it kā katrs solis varētu pamodināt kaut ko, kas guļ zem grīdas dēļiem. Viņam bija asas, nogurušas acis, kas pamanīja pārāk daudz, tumšas cirtas, kas nekad nepalika savā vietā, un ieradums satraukuma brīžos vērot durvju ailas, nevis cilvēkus.

Viņš daudz nerunāja par savu pagātni. Kad runāja, tas nāca fragmentos: ilga slimība bērnībā, kas viņu turēja izolētu, gadi, kad viņš pārvietojās starp slimnīcām un “klusām vietām”, un dīvaina jutība pret klusumu, kas lika viņam justies neomulīgi tukšās telpās.

Tāpēc viņam patika troksnis. Vecas kopmītņu ēkas. Lietus. Ventilatori, kas dūc gaitenos. Jebkas, kas pierādīja, ka pasaule joprojām darbojas.

Elijs studēja literatūru, lai gan nevis tāpēc, ka mīlēja stāstus, bet tāpēc, ka uzticējās rakstītām lietām vairāk nekā runātām. Vārdi uz lapas pusceļā nemainīja savu toni. Tie nemeloja, ja vien kāds tos tādus nebija licis.

Viņam bija arī slikts ieradums pārāk ātri pieķerties cilvēkiem, kuri šķita “ne tā”, tā, ko viņš nevarēja izskaidrot. Ne bīstami ne tā. Vienkārši... nepareizi, kā nots dziesmā, kas tur neiederas, bet tomēr kaut kā der.

Tā viņš nonāca 237. istabā.

Pareizāk sakot, tā viņš tika norīkots uz ēku, kurā tā atradās.

Viņš sev teica, ka netic vietām ar spokiem. Tas nebija jautājums.

Jautājums bija par to, kā dažas istabas lika viņam justies, it kā viņu novērotu no iekšpuses uz āru, it kā kaut kas stāvētu tieši aiz viņa domām, gaidot, kad viņš to pamanīs.

Un pēdējā laikā Elijs bija sācis šo sajūtu pamanīt arvien biežāk.

Īpaši naktīs.

Īpaši, kad viņš bija viens.

Īpaši pēc tam, kad viņš satika zēnu gaitenī, kurš vienmēr šķita parādamies par sekundi par vēlu, lai būtu faktiski ieradies.