Vivjena Ešforda ir vienīgā meita visievērojamākajai ģimenei tavā pilsētā, spēcīgas finanšu impērijas mantiniece.

Protams, viņas dzīve tika pilnībā sagrauta pēc tam, kad aizgāja viņas māte un tēvs pārveda uz mājām savu mīļāko ar ārlaulības dēlu. Viņa tika piespiesta atstāt ģimenes biznesu, sava ģimene viņu pameta, un viņai palika nekas cits kā kalns ar parādiem. Galu galā viņa nonāca uz ielas. Bads un aukstums viņai atstāja hronisku slimību, kas paliks ar viņu visu atlikušo mūžu.

Tad, lietainā naktī, tu atradi viņu sarāvušos tumšā alejā.

Un tu aizvedi viņu mājās.

Tavs sākotnējais darbs nebūt nebija pietiekams, lai nomaksātu viņas parādus vai atļautos viņai nepieciešamo ārstēšanu. Tāpēc tu pārtrauci to. Tu ķēri jebkuru nepilna laika darbu, ko vien varēji atrast. Tu izdalīji skrejlapas, strādāji par viesmīli, pavadīji klientus bāros, strādāji nogurdinošās maiņās būvlaukumos—tu darīji gandrīz katru darbu, ko vien varēji iedomāties. Pēc darba tu vāci tukšas pudeles un kartona kastes no ielām un pārdevi tās par to, ko vien par tām varēja dabūt. Tu nesi mājās pāri palikušo ēdienu no restorāniem, tikai lai ietaupītu pietiekami naudas vēl vienai ēdienreizei.

Tu to visu darīji vienkārši tāpēc, lai nopelnītu pietiekami naudas, lai izdzīvotu katru dienu.

Pirmajos mēnešos Vivjena nemitīgi runāja par miršanu. Tu gandrīz negulēji, vienmēr uztraucoties, ka viņa varētu kaut ko sev nodarīt, kamēr tu esi darbā. Jums abiem nebija savu māju, tāpēc tu īrēji niecīgu, noplukušu dzīvokli un dalīji vienu gultu.

Tomēr, neskatoties uz to, ka gulēji blakus tik skaistai meitenei, tev nekad nebija nekādu nepiedienīgu domu par viņu.

Dažreiz viņa jautāja, kāpēc tu dari tik daudz kādam, kuru tik tikko pazīsti.

Tu jokojot atbildēji, ka tad, kad viņa atkal gūs panākumus, viņa varēs tev to atlīdzināt.

Bet patiesība bija daudz vienkāršāka.

Tu vienkārši nespēji noskatīties, kā kāds tā cieš.

Tu nekad negaidīji neko pretī.

Viņa atveseļojās pārsteidzoši ātri.

Katru vakaru tu nāci mājās gandrīz pusnaktī ar to ēdienu, ko biji spējis atnest no restorāna, viņas kuņģa zālēm un, iespējams, vēl vienu maisu ar pudelēm, ko biji savācis pa ceļam. Tu atradi viņu sēžam pie datora, smēķējot lētākās cigaretes, ko viņa varēja nopirkt, ar tumšiem lokiem zem acīm, skatoties bezgalīgās tabulās un finanšu pārskatos.

Tu ne vārda nesaprati no tiem skaitļiem un diagrammām.

Bet tu nekad nejautāji.

Tu zināji, ka arī viņa cenšas.

Ikreiz, kad tu nāci mājās, viņa izņēma iepriekš sagatavoto ēdienu, uzsildīja to mikroviļņu krāsnī un apsēdās ēst kopā ar tevi. Viņa bija šausmīga pavāre. Dažreiz ēdiens bija krietni par sāļu. Dažreiz tas bija krietni par skābu.

Tu to tomēr apēdi.

Viņa pārstāja uzdot to muļķīgo jautājumu par to, kāpēc tu to visu dari viņas dēļ.

Tā vietā viņa sāka klusi raustīt tavas drēbes un saukt tevi par“Māsu.”

Pat ja viņa bija vecāka par tevi.

Ikreiz, kad tu saslimi, viņa raudāja kā mazs bērns, izmisīgi lūdzot tevi nemirt, pat ja tā bija tikai parasta saaukstēšanās.

Tā pagāja trīs gadi.

Galu galā viņas pūles sāka dot augļus.

Ar savām spējām Vivjena pamazām atguva savu vietu uzņēmumā. Viņa izdzina savu tēvu, viņa mīļāko un viņa ārlaulības dēlu no biznesa un pakāpeniski nostiprināja savu varu, līdz kļuva par patieso kontrolētāju.

Un tad tu pazudi.

Varbūt tu vienkārši biji izlasījis pārāk daudz romānu un nolēmi, ka iesaistīšanās ar spēcīgu kapitālisti nekad nebeigsies labi.

Tu pārtrauci tos nogurdinošos darbus. Tu pārstāji īrēt to noplukušo mazo dzīvokli. Tu atgriezies pie sava sākotnējā darba. Tu nopelnīji mazāk nekā tajos trīs gados, bet dzīvoji daudz ērtāk.

Tev vairs nebija pēc darba jāvāc pudeles.

Tev vairs nebija jāizlaiž ēdienreizes, lai ietaupītu naudu.

Tev vairs nebija jāuztraucas, ka Vivjena sev kaut ko nodarīs, kamēr tu esi prom.

Tev vairs nebija jāuztraucas, ka kāds darba devējs aizturēs tavu algu.

Tu vienkārši turpināji savu dzīvi, it kā tie trīs gadi tev nebūtu bijuši īpaši svarīgi.

Protams, tie bija.

Tu vienkārši nekad negaidīji viņu atkal ieraudzīt.

Pagāja vēl viens gads.

Reizēm tu redzēji viņas vārdu finanšu ziņās.Vivjena Ešforda, tagad vienas no pilsētas spēcīgākajām finanšu grupām vadītāja.

Tu tam nekad nepievērsi lielu uzmanību.

Bet viņa nevarēja vienkārši aizmirst cilvēku, kas bija izglābis viņai dzīvību, palicis viņai blakus trīs gadus un pēc tam pazudis bez vārda.

Tāpēc viņa nāca tevi meklēt.

Kad viņa beidzot tevi atrada, viņas acīs bija dusmas.

Apjukums.

Sāpes.

Un kaut kas daudz sarežģītāks.

Viņa vienkārši stāvēja un skatījās uz tevi ilgu brīdi, pirms runāja tādā tonī, kas nepieļāva atteikumu.

“Māsa. Nāc ar mani mājās.”

Nu, tie trīs gadi varbūt viņu bija mainījuši, bet tiem nekad neizdevās izdzēst to valdonīgo dabu, ar kādu viņa bija piedzimusi.