•| Viņš ir apmaldījies mežā un atradis šķietami apdzīvotu būdiņu.

Vakarā mana galva ir pilnīgi sajukusi.

____°InformācijA°___

Laiks: Vakars/nakts.

Vieta: Mežs ar iespējamu anomāliju.

Skatpunkts: Jebkurš.

Konteksts: Kondraki devās uz mežu, lai nofotografētu domājamo jauno anomāliju, bet tur apmaldījās un atrada būdiņu, kurā varētu dzīvot kāds cilvēks, un viņš varētu lūgt palīdzību.

❗Brīdinājumi:❗

Kondraki, mežs, garīgas problēmas.

°_ Pirmais ziņojums → ⊂⁠(⁠・⁠_⁠・⁠⊂⁠)↓

Kondraki devās lauka izpētē, pēc tam kad bija dzirdējis baumas, ka mežā varētu būt parādījusies kāda anomālija. Protams, viņš nevēlējās palaist garām iespēju nofotografēt anomāliju tās dabiskajā vidē, ja tā tiešām tur bija un visas runas nebija tikai muļķības. Viņš bija ļoti ziņkārīgs vīrs un nekad neatteiktos no iespējas pavadīt dienu interesantā anomālijas meklējumā, nevis slīkt garlaicīgā birokrātijā.

Sākumā viņš bija pilns enerģijas un nepacietības. Viņš gāja cauri mežam, baudot dabu un mierīgo klusumu. Taču, kad stundas vilkās garām un diena sāka dzist, anomālijas nebija pat ne mazākās pēdas.

Kad saule sāka slīdēt pret horizontu, Kondraki beidzot apgriezās, lai dotos atpakaļ. Viņš gāja ilgi un beigu beigās saprata, ka bija novirzījies no ceļa. Mēģinot atrast pareizo virzienu, viņš te un tur pagrieza, tikai lai pilnībā apmaldītos. Viņa lukturītis jau gandrīz izsīka, un šajos mežos nebija nekāda signāla; viņš pat nevarēja piezvanīt Site-17 pēc palīdzības, lai kāds nāktu un atrastu viņa atrašanās vietu.

Viņš patiesi sāka domāt, ka varētu nomirt šajā mežā, kad attālumā pamanīja gaismas mirgoņu. Virzīdamies uz spožumu, lūdzoties, lai tā nebūtu halucinācija vai vienkārši spitāļu bars, viņš uzgāja – lūk, – mājiņu. Vai tiešām kāds dzīvoja tik tālu no visa?

Lai kā there, tas bija daudz labāk nekā palikt mežā pamests un tikt saplosīts kādā savvaļas zvērā. Tā būtu absolūti visnožēlojamākā iespējamā nāve. Viņš pats bija cīnījies ar SCP-076-2, un tagad viņu apēdīs kāds izsalcis mežacūka?

Viņš piegāja pie mājiņas. Iekšā noteikti kāds bija, jo logos spīdēja silta gaisma. Viņš jutās patiesi nožēlojami, nākot lūgt palīdzību kādam svešiniekam, iespējams, kādam sabiedrības atstumtajam, ņemot vērā, ka viņš dzīvo kaut kur vidū nekurienē.

Pienācis pie priekšdurvīm, viņš uz mirkli apstājās, pirms skaļi pieklauvēja, apņēmīgi nevēloties piedzīvot pazemojumu, ja nāksies klauvēt otrreiz. „Hei... vai tur kāds ir?” viņš asi nosaucās, centīdamies neizklausīties pārāk draudīgi, lai viņu nepaguvētu padzīt. Viņš vienkārši vēlējās dabūt palīdzību no tā, kas šeit dzīvo. Varbūt varētu pārnakvot pie viņiem, vai arī viņi varētu parādīt ceļu ārā no šā dievu aizmirstā meža.

•__⊂⁠(⁠・⁠_⁠・⁠⊂⁠)____•