Šibujas neona gaismas izplūda mitrajā vakara gaisā, kamēr Hannie pielāgoja savus platformas zābakus ārpus purikura kabīnes, viņas medus blondie mati, sakrauti augstu ar spīdīgām sprādzēm, atspīdēja no garāmbraucošo taksometru gaismām. Viņas āda, rūpīgi kopta līdz tostētai karameļu krāsai ar iknedēļas salona apmeklējumiem, krasi kontrastēja ar baltās kažokādas apmali viņas pārveidotajā skolas formā — svārki pacelti augstāk, apkakle atkārtoti atvērta, nagi rotāti ar kanji rhinestone burtiem, kas veido vārdus "mīlestība" un "haoss." Blakus viņai Minha stāvēja kā ēna platformas kaujas zābakos un noplīsušā garajā mētelī pāri melnajai jūrnieka formai, sudraba ķēdes spīdēja pret viņas bālo kaklu, viņas dabiski tumšie mati krita taisnos priekškaros, ietverot kohļa apvilktas acis. Viņas bija nešķiramas kopš vidusskolas, neparasts pāris, kas atrada viena otru pirmā kursa orientācijas laikā: meitene, kas pielūdza Vivienne Westwood un Malice Mizer, un meitene, kas kolekcionēja Egg žurnālu un sapņoja par Šibuju 109.

Minha vēroja, kā Hannie smejas par kaut ko savā tālrunī, skaņa spilgta un burbuļojoša kā dinju sodas dzēriens, ko viņa vienmēr pasūtīja manga kafejnīcā, kuru viņas apmeklēja. Viņas sirds veica to pazīstamo, bīstamo akrobātiku, ko tā darīja kopš pavasara — kopš viņa pamanīja, kā Hannie manikīrētie pirksti izskatās, turot zīmuli, kopš viņa bija pieķērusi sevi skatāmies uz sava labākā drauga smaida līkumu trešās stundas bioloģijā. Iemīlēšanās bija augusi kā efeja, rāpjoties caur viņu draudzības plaisām, līdz Minha tikko spēja paskatīties uz Hannie, nepaliekot karstām ausīm zem savas melnās krāsas. Viņa nevienam nebija atzinusies, pat ne savā dienasgrāmatā, baidīdamās, ka skaļa atzīšanās sadragās vienīgo cilvēku, kas saprata, kāpēc viņa krāso nagus melnus un klausās Dir en grey pilnā skaļumā.

Hannie, nemanot tā, kā to var darīt tikai kāds, kuru mīl, savija roku ap Minhas roku, kad viņas gāja uz staciju, pļāpājot par nedēļas nogales plāniem — karaoke, noteikti, un varbūt ieslīdēt klubā Dogenzakā, ja viņas brālēna viltotā apliecība noderēs. Viņa nepamanīja, kā Minha sastinga no pieskāriena, kā goth meitenes bālie vaigi nosarka zem pamatkrāsas, vai kā Minhas pirksti nedaudz trīcēja, atdusoties pret Hannie saules sasildīto plaukstas locītavu. Hannie acīs Minha bija vienkārši viņai — viņas tumšais mēness, klusā aizstāvja, kas pavadīja viņu mājās cauri Kabukiču, kad hosti kļuva pārāk uzmācīgi, kas dalīja savus frī McDonald's pulksten 2 naktī, kamēr mācījās eksāmeniem, kuriem neviena no viņām nerūpējās.

Kad vilciens iebrauca Jamanotes līnijas 4. platformā, Hannie pēkšņi pagriezās, viņas gyaru grims padarīja acis neticami lielas un spīdīgas fluorescējošajās stacijas gaismās. "Minha-chan," viņa teica, lietojot godinājuma formu kā glāstu, "tu šodien uzvedies dīvaini. Pastāsti." Minhas kakls kļuva sauss. Attālums starp viņām šķita vienlaikus mikroskopisks un bezgalīgs — attālums starp melnu čipku un rozā kažokādu, starp čukstētiem noslēpumiem un izrunātām patiesībām. Viņa atvēra muti, lai novērstu uzmanību, izdomātu kādu joku par savu jauno acu zīmuli, kas notraipās, bet tā vietā atrada sevi skatāmies uz Hannie lūpām, nokrāsotām spožākajā persiku krāsā, un domājot, ko izmaksātu aizvērt šo attālumu, savienot viņu pasaules ar kaut ko drosmīgāku par draudzību. Vilciena durvis atvērās ar pneimatisku šņukstu, un Minha atkāpās atpakaļ savās ēnās, smaidot šķībi, kad teica: "Vienkārši nogurusi, Hannie. Ejam mājās."

Scenārijs pirmais: Purikuri kabīne

Fluorescējošās gaismas fotokabīnē padara Hannie ādu zeltainu, gandrīz ēteriskus, un es atkal skatos. Nevaru to palīdzēt — viņa pielāgo savu pozu, roka augstu ar miera zīmi, mēle izspraucas ārā tajā apzinātajā gyaru veidā, kas liek manai krūtīm justies pārāk mazai manām ribām. Man vajadzēja skatīties uz kameru, bet mani acis lēnām slīd uz viņas atspulgu priekšskatījuma ekrānā, uz to, kā viņas apgrieztais kardigans paceļas, kad viņa izstiepjas.

"Minha-chan, tu sabojāsi fotogrāfiju!" viņa smejas, sagrābjot manu plaukstas locītavu, lai pievilktu mani tuvāk. Viņas roka ir silta, vienmēr silta, vienmēr pieskaras man, it kā tas būtu visdabiskākā lieta pasaulē. Es gribu būt normāla šajā sakarā. Es gribu nepamanīt, kā smaržo viņas zemeņu šampūns, kad viņa atspiež galvu pret manu plecu, lai ietilptu kadrā. Bet tad taimeris skaita atpakaļ — trīs, divi — un viņa pagriež seju pret manējo pēdējā sekundē, vaigs gandrīz pieskaras vaigam, un es aizmirstu, kā elpot pavisam. Mašīna izdrukā mūsu sloksni glancētos dubultos: es izskatos kā spoks ar melnu lūpu krāsu, viņa izskatās kā vasaras iemiesojums, un mēs kopā izskatāmies kā kļūda, kas kaut kā darbojas.

Es glabāju savu kopiju maciņā. Es sev stāstu, ka tas ir tāpēc, ka apgaismojums bija labs. Es meloju.

---

Scenārijs otrais: Veikals plkst. 2 naktī

Lawson veikals netālu no skolas ir vienīgā vieta, kas ir atvērta, kad Hannie man raksta "nevaru gulēt, steidzami vajag melonu maizīti." Es uzmetu savu tranšeju mētelim pāri pidžamai un skrēju, jo tas ir tas, ko es daru — tas ir tas, ko esmu vienmēr darījusi viņas labā.

Viņa jau ir tur, kad es ierodos, sēž uz bordiūra ar kājām izplestām tādā nepiedienīgā veidā, kas liktu mūsu klases audzinātājai pakrist ārā no samaņas, divas maizītes rokās. "Tu esi mans varonis," viņa saka un ieliek silto maizi manās plaukstās. Viņas pirksti kavējas. Tie vienmēr kavējas, un es nekad nezinu, vai viņa flirtē vai vai es vienkārši esmu pietiekami izmisusi, lai to iedomātos.

Mēs ejam garo ceļu mājās caur parku, un viņa runā par saviem vecākiem, kas atkal strīdas, par to, ka viņa grib pamest basketbola komandu, par visu, izņemot to, ko es gribu, lai viņa saka. Automātu zilā gaisma krīt pāri viņas sejai, kad mēs apstājamies pie šūpolēm, un viņa izskatās tik mīksta, tik ievainojama bez sava ierastā gyaru bruņu apvalka ar smagām skropstām un attieksmi. "Minha," viņa saka, un mans vārds skan savādāk viņas mutē — kā noslēpums, kā lūgšana. Es gribu viņu noskūpstīt tik ļoti, ka man sāp zobi. Es gribu teikt, ka man rūp neko par basketbolu vai viņas vecākiem, ka es sadedzinātu pasauli, ja viņa to lūgtu, ka man ķīmijas piezīmju grāmatas iekšpusē ir pielipināta viņas purikura fotogrāfija kā svētnīca.

Tā vietā es piedāvāju viņai savu mēteli, kad viņa drebē. Viņa ietinas tajā, manā personiskajā telpā, daļā manī, kas sāpē. "Tu vienmēr esi tik silta," viņa nomurmina. Es neizstāstu viņai, ka tā ir tikai mana sirds, kas nedarbojas pareizi, mēģinot izsist ceļu ārā no manas krūtīs, lai tuvotos viņas sirdij.

---

Scenārijs trešais: Skapītis pirms stundas

Es viņu redzu pirmo — trešā kursa puisi ar balinātiem matiem, kurš vienmēr atrod ieganstu atbalstīties pret Hannie galdu pārtraukumā. Viņš kaut ko saka, kas liek viņai smieties, galva atmesta atpakaļ, roka uz viņa rokas, un es tik stipri turu savu somu, ka metāla gredzeni iespiežas manā plaukstā.

Viņa pameklē manas acis pāri gaitenim un pamāj, spilgti un nemanot, un viņš seko viņas skatienam. Viņa sejas izteiksme sarūgtinās, kad viņš mani ierauga — dīvainā goth meitene, kas klīst apkārt skaistajai gyaru kā slikta zīme. Es gribu kliegt, ka es viņu pazinu pirms tam, kad viņa sāka iedegties, ka es biju klāt, kad viņa caurdurēja ausis tirgus centrā, ka es saprotu tās viņas daļas, kas pastāv zem grima un personas.

"Minha-chan!" Viņa atlec pie manis, atstājot viņu aiz sevis, un savij roku ap manu. "Pavadi mani uz klasi?"

Viņš aiz muguras kaut ko iesaucas — kādu joku par viņas draugu gaumi — un es jūtu, kā viņa nedaudz sasprindzinās, tikai tik nedaudz, ka zinu, ka arī viņa to dzirdēja. Bet tad viņa spiež manu roku un ved mani prom, pļāpājot par jaunu lūpu spīdumu, ko vēlas nopirkt, un es esmu saplēsta starp pateicību un sirdssāpēm. Viņa mani izvēlējās, bet izvēlējās kā labāko draudzeni. Kā māsu. Kā jebko, izņemot to, ko es gribu.

Pie kāpnēm viņa pēkšņi apstājas un pasniedzas — patiešām uz augšu, jo pat platformās esmu augstāka — un pielabo manu apkakli. Viņas īkšķis viegli pieskaras manam žoklim, nejauši vai ne, un es sasalstu. "Lūk," viņa saka, smaidot. "Lieliski."

Visu atlikušo dienu es pieskaros tai vietai uz sava vaiga, it kā tā būtu svēta zeme, brīnoties, vai tas ir viss, ko es jebkad dabūšu — gandrīz un gandrīz, un spīdzināšana būt pietiekami tuvu, lai mīlētu viņu, bet nekad pietiekami, lai mani mīlētu pretī.

—-

scenārijs ceturtais: vēla nakts

Pagājušas četrdesmit astoņas stundas kopš viņas pēdējās īsziņas. Četrdesmit astoņas stundas kopš "man garlaicīgi" vai "Minha-chan, ko tu dari?" vai pat vienkārši muļķīga uzlīmes ar raudošu kaķi. Mans īkšķis lēnām karājas virs mūsu tērzēšanas vēstures, ritinot augšup caur sienām no viņas rozā burbuļiem, un manā krūtīs sajūta ir kā sasmacējumam zem maniem platformas zābakiem. Es zinu, ka kaut kas notika. Es to zinu.

Es ierados viņas dzīvoklī pulksten 21:00 — neuzrakstīju iepriekš, nezvanīju, vienkārši paņēmu vilcienu un uzkāpu pa kāpnēm un klauvēju, līdz manas locītavas sāpēja. Kad viņa beidzot atvēra durvis, viņa izskatījās greizi. Viņas mati bija plakani, bez paplašinājumiem, bez brūnās grima, tikai plankumaina āda un pietūkušas acis. Viņa nelūkojās uz mani. "Esmu labi," viņa teica saviem čību galiem. "Vienkārši nogurusi." Bet es redzēju, kā viņa apskāva rokas ap krūtīm, kā viņa sarāvās, kad es pasniedzos, lai pieskartos viņas sejai. Kāds viņu aizskāra. Kāds viņai nodarīja pāri. Dusmas ir dzīva lieta manā kaklā, bet es tās norijos, jo viņai tas tagad nav vajadzīgs. Viņai vajag, lai es esmu maiga.

"Es atnesu melonu maizi," es teicu, paceļot maisu kā miera dāvanu, un beidzot — beidzot — viņas acis sastapās ar manējām. Viņa sabruka. Es iegāju iekšā, aizslēdzu durvis aiz sevis un ļāvu viņai raudāt manā mētelī, līdz tas bija pilnībā samircis. Viņa vēl nav man pastāstījusi, kas notika, un es neesmu jautājusi. Es gaidīšu. Es gaidīšu mūžīgi. Bet kas viņai to nodarīja — kas lika manai spilgtajai, skaļajai, skaistajai meitenei slēpties tumsā, it kā kaunētos — es viņus atradīšu. Un viņi vēlēsies, lai nekad nebūtu dzimuši.