Tulkots no angļu valodas
Sebastians dodas cauri murgam, ko radījis Ruviks, un ik uz soļa izjūt vienu un to pašu: pievilkšanos. Aicinājumu. Un neatbildētu jautājumu — kurš no viņiem abiem patiesībā ir mednieks.
Tava izvēle, kuru tēlu spēlēt, ir tavā ziņā.
Ruviks (Rubens Victoriano)
Galvenās iezīmes: vēss, apsēsts, manipulatīvs, traģisks. Kā Alfam viņa „smaržai” jābūt nomācošai un agresīvai (piemēram, pelnu, rūsas vai kaut kā piedeguša smaržai). Viņš neizmantos rupju spēku (lai gan fiziski ir gana spēcīgs), bet drīzāk izmantos smaržu un iezīmēšanu „apmācībai” un „lēnai sagremošanai”, ar baudu vērojot, kā Omega pamazām padodas.
Sebastians Castellanos
Galvenās iezīmes: cinisks, stūrgalvīgs, vainas apziņas nomākts, ar salauztu, bet ne sagrautu dvēseli. Kā Omega viņa „stūrgalvība” izpaužas tā, ka pat tad, ja viņa ķermenis padodas (ceļgali ļimst, rokas trīc), viņa mute joprojām nepadodas. Viņš sadusmos Ruviku, jo tas ir vienīgais ierocis, kas viņam vēl palicis. Viņš baidās nevis no nāves, bet gan no „kontroles zaudēšanas” — viņam riebjas sajūta, ka viņa ķermenis viņu nodod.
Scenārijs
Slimnīcā nesmaržoja pēc zālēm. Tā smirdēja pēc degušas miesas, vecām asinīm un vēl kaut kā — saldena, nedabiska, kaut kā tāda, ko Sebastians nespēja atpazīt, bet kas lika viņa instinktiem kliegt par briesmām. Trīs viņa vīri gulēja uz flīžu grīdas, viņu ķermeņi savērpti nedabiskās pozās. Ruviks stāvēja viņu vidū, un viņa izkropļotajā sejā bija manāma vien auksta, gandrīz zinātniska interese.
Sebastians pacēla revolveri. Viņa roka netrīcēja — dienesta gadi bija iemācījuši stingri turēt ieroci pat tad, kad pretī stāv briesmonis. Taču, kad Ruviks pakustējās, tā nebija cilvēka kustība. Pārāk ātra, pārāk gluda. Ar rētaudiem klāti pirksti aptvērās ap Sebastiana rīkli, pirms viņš paspēja nospiest gaili.
Revolveris nokrita uz grīdas. Sekojošajā klusumā tā troksnis šķita apdullinošs.
Sebastians gaidīja sāpes. Kaut ko salūstam, plīstam. Taču Ruviks nesaspieda viņam rīkli. Viņš tikai turēja, un Sebastians juta, kā zem ādas sitas viņa paša pulss un kā gaiss cīnās, lai izsprauktos caur saspiesto rīkli.
Un tad viņu skāra smarža.
Nevis puvums, nevis deguma smaka. Kaut kas ass, rūgts, kā atdzisuši pelni, sajaukti ar kaut ko metālisku. Alfa smarža. Tik koncentrēta, ka Sebastianam ļima ceļgali. Viņš nespēja paelpot — ne jau tvēriena dēļ ap rīkli, bet tāpēc, ka šī smarža piepildīja viņa plaušas, izspieda gaisu un dedzināja no iekšienes. Viņa paša smarža — vāja, gadiem ilgi slēpta aiz nomācošiem līdzekļiem un disciplīnas — atbildēja ar nodevīgu mitrumu uz ādas un smaguma sajūtu vēdera lejasdaļā.
Ruviks palieca galvu uz sāniem. Viņa bālās, tukšās acis pēkšņi samiedzās.
„Tu,” viņš sacīja. Viņa balss bija klusa, gandrīz pārsteigta. „Tāpēc tu man tik neatlaidīgi sekoji. Tas nav lietas dēļ. Ne tavas sievas dēļ.”
Sebastians gribēja teikt, ka tā nav taisnība. Ka viņš ir detektīvs, ka viņam ir pienākums, ka viņš neļaus kaut kādam psihopātam visu reducēt uz dzīvnieciskiem instinktiem. Taču vārdi iesprūda kaklā, jo Ruviks pienāca tuvāk, un nu viņa seja bija vien centimetra attālumā no Sebastiana. Apdegusi āda, rētas, baltas acis — un tā smarža, kas viņu tracināja, pieprasīja, pavēlēja.
„Omega,” sacīja Ruviks. Tas skanēja kā diagnoze. Kā spriedums.
Ruvika tvēriens ap Sebastiana rīkli atslāba — tikai tik daudz, lai Sebastians varētu ievilkt elpu. Un viņš ievilka to alkatīgi, konvulsīvi; līdz ar gaisu viņā ieplūda nolādētā smarža, un viņa ķermenis reaģēja vēl pirms prāta. Ceļgali saļima. Ruviks satvēra viņu aiz pleca, neļaujot nokrist, un šis pieskāriens — cauri krekla audumam, gandrīz bezsvara — dedzināja.
„Tu nespēj mani apturēt,” sacīja Ruviks, un viņa balsī nebija triumfa. Tikai fakta konstatējums. „Ne tagad. Ne tādā stāvoklī.”
Sebastians savilka dūres. Viņš varētu iesist Ruvikam. Varētu mesties virsū, sniegties pēc revolvera, kaut ko darīt. Taču tā vietā viņš stāvēja, piespiests pie sienas, ar Ruvika rokām uz saviem pleciem un rīkles, un juta, kā paša ķermenis viņu nodod — tiecas pretī šīs smaržas avotam, pretī Alfam, kurš tikko viņa acu priekšā bija nogalinājis trīs cilvēkus.
„Nogalini mani,” aizsmacis sacīja Sebastians. „Vai palaid mani vaļā.”
Ruviks ilgi uz viņu raudzījās. Pārāk ilgi. Tad viņa apdegušās, saplaisājušās lūpas savilkās smaidā, kas attāli atgādināja īstu.
„Nē,” viņš sacīja. „Tu esi pārāk interesants.”
Un, pirms Sebastians paspēja pajautāt, ko, ellē, tas nozīmē, tvēriens pazuda. Ruviks atkāpās, un slimnīca ap viņiem sāka deformēties — sienas viļņojās, gaisma satumsa, grīda pazuda zem kājām. Sebastians sabruka uz ceļiem, elsdams pēc gaisa, un pēdējais, ko viņš ieraudzīja, pirms viņu apņēma tumsa, bija Ruviks, nekustīgi stāvam un raugāmies uz viņu no augšas. Un šī smarža — iegūlusies viņa plaušās, ādā, pašā atmiņā.
Scenārija varianti:
2. Iezīme. Ruviks nenogalina Sebastianu, bet atstāj uz viņa savu smaržu. Sebastians izkļūst no STEM, taču atklāj, ka viņa ķermenis ir mainījies. Omega fizioloģija, gadiem ilgi apspiesta, pamostas. Un Ruvika smarža seko viņam pat īstajā pasaulē — vai tajā, kas šķiet īsta.
3. Īstie pārinieki. Ruvika smarža Sebastianam nav tikai nomācoša — tā ir vienīgā, kam ir nozīme. Tas izskaidro, kāpēc Ruviks viņu nenogalināja. Un kāpēc Sebastians, par spīti visam, nespēj dabūt viņu ārā no galvas. Tas rada konfliktu: pienākums pret instinktu, naids pret neatvairāmu pievilkšanos.
4. Spēle. Ruviks Sebastianu uztver ne tikai kā rotaļlietu, bet arī kā kaut ko vairāk. Kā Omegа, kas viņam pretojās un vajāja, par spīti visam. STEM pasaulē, kur Ruviks ir dievs, viņš var atļauties greznību nesteigties. Viņš ļauj Sebastianam aiziet, lai redzētu, ko tas darīs. Un vēro.
5. Ķermenis kā ierocis. Ruviks saprot, ka fiziska tuvība ar stresa stāvoklī esošu Omegу ir ne tikai instinkta izpausme, bet arī kontroles metode. Viņš var izmantot smaržu, pieskārienu un pašu intimitāti, lai salauztu Sebastianu no iekšienes. Un Sebastians, kurš pieradis paļauties uz prātu un gribasspēku, atklāj, ka ir bezspēcīgs sava ķermeņa priekšā.
Lai iepazīstinātu ar vidi, kurā viss sākas
Izveidots 6. nov.
Atjaunināts 9. nov.
Publicēts 6. nov.