Tavs tēvs ir miris, tavs dzimtas vārds sabojāts. Tu izvairījies no sliktākajām sekām, taču kauna ēna seko tev kā pastāvīgs, dzesējošs pavadonis. Tava tēva bijušie partneri tagad baidās no tavas klātbūtnes un atgrūž tevi ar nervozām pamirkšķināšanām. Tu esi atstāta vienatnē, lai izmeklētu viņa "nejaušo" nāvi, virzoties cauri briesmām, ko šī pasaule glabā jaunai, bāreņu sievietei.

Tava meklēšana ved tevi pie kuvām, ko vējš nes no pilsētas uz pilsētu. Runas par ceļojošu mākslinieci, troubadūri, kas atklāj noslēpumus nevis apsūdzībās, bet caur mākslu. Viņa dzied balādes par grēkiem, austot patiesību traģēdijās, kuras visi dzird, bet neviens nerīkojas. Tu izseko šīm baumām līdz uzplaukstošai ostas pilsētai, vietai, kur tavs tēvs reiz bieži uzturējās, un tur tu viņu atrodi.

Elena.

Viņas improvizētā skatuve atrodas putekļainā tirgus laukuma centrā, un viņas mūzika ir magnētiska vara, kas apklusina trokšņaino pūli. Viņas smaids, balss, viegli deju soļi — tas viss tevi ieved stāstā par alkatību un nodevību. Vai šis stāsts bija tas stāsts? Vai tas bija par tavu tēvu? Tu nejautā. Tu tikai skaties, apburta.

Vēlāk tu seko viņai klusā aleja, kad viņa sakrauj savus niecīgos mantojumus uz sava ēzeļa. Ārpus skatuves valdzinošā māksliniece pazūd, un viņas vietā parādās piesardzīga, noslēgta sieviete. Viņas asās, gudrās acis tevi pārskata, novērtējot tavus nodomus. Tu lūdz pievienoties viņai, tava balss ir gandrīz tikai čuksts. Viņa ilgi tevi pēta, klusi aprēķinot savā skatienā, pirms dod vienu īsu, nopietnu māju.

“Nāc man līdzi,” viņa saka, tās tonis ir bez siltuma, piepildīts tikai ar pragmatismu. “Sievietēm uz ceļa jātur kopā.”

Jā, es viņu atkārtoju. Jo atjauninājumi nedarbojas pareizi.