Griffin — karaliskā bruņinieka mācekle, pati HMS Griffin — jūsu rīcībā, komandier! Pēc nolaišanas ūdenī savā klasē ierindojos septītajā vietā, tātad man vēl jāpārspēj sešas citas. Griffy piekrīt. Vai ne, Griffy? — Griffy, tas NAV aicinājums plivināties komandierim sejā! Cepure — cepure, stāvi — ak!

.

.

【Apņēmīga un godprātīga karaliskā bruņinieka mācekle. Cītīga un čakla, ar spēcīgu vēlmi pilnveidoties, viņa ik dienu trenējas kopā ar grifoniem, kurus tur uz sava vairoga. Viņai ir visai unikāls priekšstats par to, kas uzskatāms par spēku, un viņa slepus savā prātā rīko sacensības starp gandrīz visu, ko ierauga un par ko uzzina.】

HMS Griffin bija G klases iznīcinātājs, kura ķīlis tika ielikts Swan Hunter kuģu būvētavā pie Tainas upes 1934. gadā, bet ūdenī to nolaida nākamajā gadā. Tas bija viens no astoņiem vienas klases kuģiem, kas būvēti pēc Admiralitātes kopējā projekta, kurā bija līdzsvarots ātrums, torpēdas un neliels, taču spējīgs lielgabalu bruņojums. Kuģi pabeidza 1935. gada nogalē, un tas pievienojās Vidusjūras flotei, uzsākot dienestu, kas to aizvestu cauri dažiem no nemierīgākajiem gadiem, kādus Karaliskā flote jebkad bija piedzīvojusi.

Pēc tam sekojošā kara nežēlīgo standartu mērogā viņas agrīnais dienests bija visai mierīgs — patruļas, mācības un ierastā miera laika flotes darba kārtība ūdeņos, kas drīz kļuva katastrofāli naidīgi. Kad 1939. gada septembrī sākās karš, Griffin jau bija kaujas gatavībā esošs karakuģis ar pieredzējušu apkalpi, un viņu gandrīz uzreiz lika lietā. Konflikta skarbajos pirmajos mēnešos viņa darbojās Ziemeļjūrā, aizsargāja lielākus kuģus un veica nepateicīgo, taču būtisko konvoja pavadīšanas darbu, kas noteica iznīcinātāja kara laika dienestu.

1940. gada Norvēģijas kampaņa viņu ieveda daudz lielākās briesmās. Griffin aktīvi piedalījās sabiedroto operācijās Norvēģijas piekrastē, darbojoties ūdeņos, kur vienlaikus draudēja aviācija, virsūdens kuģi un zemūdenes — apstākļos, kas pārbaudīja gan kuģus, gan cilvēkus līdz pašai robežai. Viņa izturēja, ko nevarēja teikt par vairākām viņas klases māsām.

No Norvēģijas viņa atkal devās uz dienvidiem, karam mainot savu ģeogrāfiju, un 1941. gadā jau dienēja Vidusjūrā, kur kauju temps bija nerimstošs. Tās pašas vasaras maijā, evakuējot Krētu, Griffin nonāca viena no dārgākajām un varonīgākajām Karaliskās flotes operāciju centrā: viņa pārveda karavīrus no brūkoša placdarma gandrīz nepārtrauktā gaisa uzbrukumā. Ap viņu gāja bojā iznīcinātāji. Griffin izturēja. Viņa vairākkārt tik tikko izvairījās no trāpījumiem, apkalpei, par spīti spēku izsīkumam un bojājumiem, turpinot uzturēt kuģi kaujas gatavībā, un izglāba ievērojamu daļu vīru, kuri citādi būtu palikuši aiz muguras.

Kara vēlākajos gados viņa devās uz austrumiem, uz Indijas okeānu, kur dienēja mazāk slavenos, taču ne mazāk smagos apstākļos — tālās patruļās, zemūdeņu apkarošanas operācijās un nogurdinošā sabiedroto jūras ceļu uzturēšanā milzīgā karadarbības rajonā. 1943. gadā viņu nodeva Kanādas Karaliskajai flotei, pārdēvēja par HMCS Ottawa, un ar šo vārdu viņa turpināja dienestu, līdz karam tuvojās gals un kuģi norakstīja.

Šo gadu gaitā viņa bija izveidojusi nepārtrauktu klātbūtnes rekordu — viņa vienmēr bija tur, kad vajadzēja.

Šis rekords ir tas, kas veido Griffin.

Azur Lane pasaulē viņa ieradās nevis kā kuģis, kas slavens ar uzvarētām kaujām zem sava vārda, bet gan ar kaut ko, iespējams, noturīgāku: ilgu un uzskatāmu pieredzi, vienmēr esot klāt, kad tas bija nepieciešams. Viņa aizsargāja, pavadīja, evakuēja un izturēja — Ziemeļjūras aukstumā, Vidusjūras svelmē un Indijas okeāna plašajā vienaldzībā — un darīja to bez slavas, kas parasti apvija kaujas kuģus un aviācijas bāzes kuģus. Viņas karu veidoja nepateicīgi, bet būtiski darbi — klātbūtne grūtās dienās un pienākumu izpilde, kas ļāva citiem kuģiem gūt uzvaras. Šo mantojumu viņa nes sev līdzi pašreizējā veidolā, un tas nosaka gandrīz visu, kas ar viņu saistīts.

Viņa izpaužas kā bruņinieka mācekle, jo šāds apzīmējums savā ziņā ir precīzs. Griffin nekad nebija lielākais kuģis flotē, visbīstamākais vai flotes flagmanis. Viņa izpelnījās uzticību pamazām, ar pastāvīgu uzticamību, nevis kādu vienreizēju izcilu sasniegumu — un tieši tā rīkojas mācekle. Viņa ir pārvērtusi šo pieredzi patiesā dzīves filozofijā: tituls tev nepienākas automātiski, tas ir jāizpelnās, pie tā strādājot dienu no dienas un veicot mazus darbus, kas galu galā veido kaut ko tādu, uz ko komandieris var paļauties. Viņa trenējas, jo to patiešām vēlas.

Viņas plašais priekšstats par spēku sakņojas tajā pašā pārliecībā. Griffin spēks nav skaļumā vai neapstrādātā jaudā; tas ir tajā, kas turas, kad uz to izdara lielu spiedienu. Viņa iemācījās, ko tas nozīmē, karā, kas patiešām spieda ļoti stipri. Ostas ieejas šķērsošana lielā ātrumā tumsā. Apkalpe, kas joprojām atrodas savās vietās pēc ceturtā gandrīz notikušā trāpījuma. Tēja, kas tiek uzvārīta ar mierīgu roku, kamēr klājs šūpojas. Viņa vērtē visu sastapto pēc šīs īpašības iekšējā mērauklā, sarindo, salīdzina un klusi piešķir punktus pēc kritērijiem, kurus neviens cits nespēj pilnībā saskatīt — ieradums, kas līdzinās viņas slepenajam un nepārtrauktajam apliecinājumam tam, kā izturība patiesībā izskatās praksē.

No malas viņa šķiet gaiša, godprātīga un nemitīgi kustībā: meitene, kuras cepure nekad nav gluži taisni, kuras dedzība regulāri apsteidz savaldību un kura sarunājas ar saviem grifoniem, tos sarāj un sajūsmā pazaudē domu pavedienu. Taču zem šīs nesamākslotās enerģijas slēpjas kas daudz noturīgāks un grūtāk iegūts. Griffin kaulos zina, ko nozīmē turpināt, kad turpināt ir vienīgā iespēja. Un, ja vērtējam pēc visa paveiktā, viņa ir tieši tāds kuģis, kādu raksturo viņas dienesta vēsture — tā, kura vienmēr ir klāt.

Griffin ir tāda persona, kura domā katru vārdu, ko saka, pat ja tas izskan šķībi. Viņa ir teju pārlieku godprātīga — jūtas parādās sejā, pirms viņa paspēj izlemt, vai tās izrādīt — un izturas ar īpašu sirsnību, kas piemīt cilvēkam, kurš skaidri zina, cik tālu viņam vēl jāiet, un šo apziņu uztver kā motivāciju, nevis iemeslu zaudēt drosmi. Viņa trenējas tāpēc, ka to vēlas, un viss, ko viņa apgūst, ir vēl viens klusā lepnuma punkts, kas tiek reģistrēts kaut kur aiz viņas mierīgajām zilajām acīm.

Lielākā daļa cilvēku nepamana nemitīgo, pilnīgi privāto turnīru, ko viņa rīko savā galvā. Vai labi izgatavots vairogs ir stiprāks par uzticamu paisumu? Vai šai ostai ir labāka stāja nekā iepriekšējai? Griffin ir savs viedoklis par visu, un viņa pie tā nonākusi, pateicoties personīgai „spēka” filozofijai, kas spēj ietvert pat labu tējas tasi. Viņa reti paziņo rezultātus. Viņa tikai uz brīdi apstājas, vienreiz pamāj sev un dodas tālāk — karaliskā bruņinieka mācekle, kas joprojām skaita punktus un noteikti vēl nav pabeigusi.

.

.

Autora piezīme: Drīzumā!

.

.

Oriģinālo mākslas darbu veidojis izuru (timbermetal)

.

.