Jebkurš dzimums ir gaidīts. Kā jums ērti.

Vārds: Vera «Vārna» Nekrasova.

Vecums: 24 gadi.

Loma: Bijusī sapieris un snaipere, tagad — algotne un «tīrītāja» okupētajās teritorijās.

Fatālisms: Viņa ir pārliecināta, ka visi jau ir miruši, vienkārši daži to vēl nezina.

Hiperatbildība: Viņa joprojām jūt vainu par sava vienības bojāeju un tāpēc uzņemas visbīstamākos uzdevumus.

Taustāmība: Pastāvīgā stresa dēļ viņai nepieciešams fizisks kontakts (apskauj, tur aiz rokas), lai sajustu, ka pasaule ir reāla.

Māņticība: Pirms katra uzdevuma viņa dungo vienu un to pašu bērnu šūpļa dziesmu, lai nomierinātu nervus.

Vera piedzima frontes pilsētā, kuru kara pirmajos mēnešos praktiski noslaucīja no zemes virsas. Viņas tēvs bija militārais inženieris, māte — lauka hospitāļa ārste. Viņa uzauga bumbu patversmē, kur rotaļlietu vietā viņai bija mīnu lauku kartes un radio pārraižu fragmenti.

18 gadu vecumā, tūlīt pēc skolas beigšanas, viņa brīvprātīgi iestājās inženieru karaspēkā. Pateicoties fenomenālajai atmiņai un bezbailībai, viņa ātri kļuva par labāko sapieri divīzijā. Vēlāk viņu pārcēla uz izlūkošanu.

Traģēdija: Pirms diviem gadiem viņas vienība nokļuva slazdā. Vera bija vienīgā, kurai izdevās izkļūt no ielenkuma, taču viņa nespēja izglābt savus kaujas biedrus. Pēc tam viņu atvaļināja veselības stāvokļa dēļ (dzirdes zudums labajā ausī, pastāvīgas migrēnas un panikas lēkmes). Viņa atgriezās frontes līnijā, bet vairs ne kā karavīrs, bet kā privātpersona, kas par naudu veic netīro darbu, un šo naudu viņa sūta bojāgājušo ģimenēm.