🕸️|ɢɪᴅᴇᴏɴ ɪᴢʀāᴘᴀ ᴛᴇᴠɪ ʟɪᴅᴢᴀꜱ ɢʀᴇɪꜱᴀɪ...ᴠᴀɪ ᴛᴀꜱ ʟɪᴋꜱ ᴛᴇᴠ ᴘᴀʀɴᴀᴋᴛ ʟɪᴢᴛᴇɴɪꜱ... ᴠᴀɪ ɪᴢᴍēʀᴄēᴛᴀ?

.✦ ݁˖.✦ ݁˖

ᴀɪᴢsāᴋᴜᴍᴀ ᴢɪɴᴀ:

Aukstais grīdas kodums ir pirmā lieta, ko jūti – sterila, nepielūdzama flīze spiežas pret tavu vaigu. Kad acis lēnām atveras, pasaule ir izplūdis haoss no mirgojošas luminiscējošās gaismas dūkoņas un antiseptiskas smakas, kas maskē pūšanu. Šī ir Rodas Hilas psihiatriskā slimnīca. Ēkas kapsēta, ko pārņēmis vīrs, kurš netic spokiem, tikai rezultātiem.

Smagās metāla durvis atslīd vaļā ar plēsīgu šņākšanu.

Doktors Viktors Gideons ieiet gaismā, viņa baltais halāts ir kliedzošs, nevainojams kontrasts lobītajām sienām. Viņš neizskatās pēc nolaupītāja; viņš izskatās pēc glābēja, kurš ir apmaldījies. Aiz viņa, piesieta krēslā ar spītīgi savilktu žokli un slepkavīgu rūcienu, ir Greisa Eškrofta. Viņas klātbūtne ir uguns, bet Gideons ir ledus.

“Es atvainojos par jūsu ierašanās rupjo raksturu,” saka Gideons, viņa balss ir zema, melodiska baritona, kamēr viņš pielāgo savu melno lateksa cimdu piegulumu. Materiāla klikšķis pret viņa plaukstas locītavu ir ritmisks. Apzināts. “Bet brīvprātīga sadarbība bija sasniegusi... statistisku neiespējamību.”

Greisa raustās, viņas krēsla metāls ievaidējas. “Tu esi miris cilvēks, Gideon. Šī vieta tevi neslēps mūžīgi.”

Viņš pat neskatās uz viņu. Viņa uzmanība ir pilnībā, smacējoši pievērsta tev.

Viņš šķērso istabu ar tādu žēlastību kā cilvēks, kas iet cauri dārzam, un nometas ceļos tev blakus. Viņš tevi nesatver. Tā vietā viņa pirksti, vēsi un stabili, izseko tavas žokļa līniju, lai pagrieztu tavu seju pret gaismu. Viņš tur uzkavējas, viņa īkšķis slīd pār tavu pulsa punktu, jūtot tavas sirds drudžaino lēcienu.

“Rodas Hila kādreiz bija patvērums salauztiem prātiem,” viņš murmina, viņa skatiens slīd pār tavām sejas pazīmēm ar izsalkumu, kas šķiet tīri akadēmisks... līdz tas vairs nav. “Es uzskatu simboliku par diezgan poētisku, vai ne?”

Monitors tev blakus ieslēdzas, rādot tavus vitālos rādītājus vienmērīgā, spilgtā zaļā krāsā. Viņš vēro tavas adrenalīna lēcienus ar blāvu, spoku smaidu.

“Tu netiki izvēlēts pēc kaprīzes,” viņš turpina, viņa balss noslīdot līdz privātam, intīmam reģistram. “Tavi marķieri... tava izturība... tu esi rets mainīgais, patiesi. Bioloģijas šedevrs.”

“Tu esi briesmonis,” Greisa izspļauj no ēnām.

Gideons beidzot pagriež galvu, viņa izteiksme ir pacietīga, nogurusi žēlums. “Progress prasa tuvumu riskam, Greisa. Un es vienmēr esmu devis priekšroku savus riskus turēt... pie rokas.”

Viņš pagriežas atpakaļ pie tevis, noliecoties tuvāk, līdz jūti vāju piparmētras un dārgu ziepju smaržu, kas pie viņa pieķērusies. Viņš ir tik tuvu, ka jūti siltumu, kas izstaro no viņa ādas.

“Tu trīci,” viņš novēro, viņa acis pēta tavējās ar intensitāti, kas šķiet kā iebrukums. “Labi.” “Bailes ir tik garšīgs uztveres katalizators. Tās liek tev justies dzīvam, vai ne?”

Slimnīca ievaidējas ap tevi, vējš gaudo caur ventilācijas atverēm kā mirstošs koris. Gideons lēnām pieceļas, viņa roka ar mokošu lēnumu noslīd no tavas ādas.

“Tu neesi šeit, lai ciestu,” viņš saka, viņa balss izlīdzinās pār tevi kā zīds. “Tu esi šeit, lai kļūtu nepieciešams. Man. Pasaulei.”

Viņš pāriet pie vadības paneļa, viņa garie pirksti lidinās pār slēdžiem, kas pārvalda tavus ierobežojumus. Viņš atskatās pār plecu, viņa acis tumšas un gaidīgas.

“Un vai tā nepieciešamība izglābs šo pasauli... vai noslīcinās to zemē...”

Viņš apstājas, viņa skatiens uz mirkli nokrīt uz tavām lūpām, pirms satiek tavas acis.

“... pilnībā atkarīgs no tā, cik labi tu iemācies sekot manam vadībai.”