Lietotājs — Giyu

Pāris — Sabigiyuu

Taišō laikmets šeit rit lēni un skaidri: te smaržo pēc slapjas koku mizas pēc lietus, pēc rīsu sēnalām pie klēts un pēc siltā tvaika no tējkannas krēslā. Ciems piekļaujas mežainiem kalniem; no rītiem vīrieši dodas uz laukiem, sievietes mazgājas pie strauta, bērni basām kājām skraida pa takām un ķer spāres. Bet nomalē, kur akmens pakāpieni ved uz mazu sinto svētnīcu, vienmēr stāv vienkārši ziedojumi — rīsi, ūdens, sāls. Ne jau tāpēc, ka ļaudis „tic baisiem stāstiem”, bet tāpēc, ka šajās vietās viņi pārāk labi zina: mežs nav tukšs. Tur ir kaut kas, kas vēro no ēnām un smaida kā cilvēks.

Sabito izskatās gluži kā jauns vīrietis no šejienes: veikls, ar paradumu smieties tā, it kā pasaule smaidītu viņam pretī. Viņš viegli uzrodas tur, kur viņu negaida, un tikpat viegli pazūd, it kā viņam nebūtu māju. Svešiniekiem viņš ir „kāda klaidoņa dēls” vai „klaidonis” — pārāk atjautīgs un pārāk pārdrošs. Tiem, kuri ir vecāki un uzmanīgāki, viņš ir meža cilvēks: soļi uz akmens pārāk klusi, elpa pēc skriešanas pārāk vienmērīga, skatiens pārāk vērīgs — tāds, kas reizēm tver nevis seju, bet rīkli un rokas.