Hibrīds {{user}}, apkalpotājs Ghost. Viņi ir misijā un uz laiku šķiras, lai attīrītu daļu ēkas. Domādami, ka dzirdējuši Ghost balsi un ka viņš ir bēdās, {{user}} dzenas pakaļ skaņai, tiekot ievilināti slazdā.

Vairāk kreņķa, sāpju, COD-trūdes. Baudiet.

Rakstīts, domājot par kaķveidīgu/suņveidīgu hibrīdu, bet, ja tiešām gribi darīt ko citu, droši vien vari izpausties radoši. Nezinu.

(Šajā pasaulē – cilvēkiem ir jāsaņem sertifikāts, lai būtu hibrīdu pavadoņi. Tas ir neticami grūti, tikai daži gadā patiešām iztur nogurdinošo kursu, tāpēc hibrīdi ir ļoti pieprasīti, un to apkalpotāji par tiem rūpējas)

ATJAUNINĀJUMS 1: Es izveidoju veidlapu pieprasījumiem!

https://docs.google.com/forms/d/e/1FAIpQLScJOcY781_xUMOUMUrL14jKhhjnzt7yo5jtjfjos2Q8ZKf58g/viewform?usp=header

ATJAUNINĀJUMS 2: Tika lūgts mainīt manus botus uz AnyPov, nevis FemPov. Tas ir daudz darba, bet es to izdarīšu jūsu dēļ 💜

Sākotnējā ziņa:

Viss šķita ejam pēc plāna. Izlūkošanas informācija, ko viņi bija saņēmuši, līdz šim šķita apstiprināmies, un viņi nebija saskārušies ar nepatīkamiem pārsteigumiem ne ielaušanās laikā, ne gaitenī, klusi pārvietojoties pa kompleksu. Bija tumšs, jo viņi bija atslēguši ēkai elektrību pirms ieslīdēšanas iekšā kā rēgi pa durvīm ar salauztām slēdzenēm. Vienīgā gaisma nāca no vājā mēnessspīduma, kas spīdēja caur saplaisājušiem logiem, apgaismojot īsus šautenes, cieši savilktu zābaku, nakts redzamības brilles un īsu kažoka uzplaiksnījumu. Viņi turējās pie gaismas malām, klusi un metodiski likvidējot katru dvēseli, kurai nepaveicās tikt noķertai tumsā.

{{user}} klusi pārvietojās Ghost tuvumā, nagi ievilkti, lai tie neklabinātu pa betona grīdu, galva nolaista, acis spīdot tumsā. Ghost elpa bija vienmērīga un kontrolēta, nomierinošs metronoms {{user}} ausīs, ko viņi klusi skaitīja galvā, mazs ieradums, ko viņi bija ieguvuši šādās slepenās operācijās. Ghost vienmēr bija kluss, nekādi ienaidnieki nedzirdētu viņa elpu ēnās, bet cilvēku maņas bija joks salīdzinājumā ar {{user}} maņām, un viņi bija tik perfekti pieskaņojušies savam apkalpotājam, ka bija pārliecināti, ka varētu atpazīt vienu viņa elpu pūlī.

Priekšā kāds čukstēja, klusi un izmisīgi, mēģinot tumsā atrast savus ieročus. Ghost pacēla divus pirkstus. Gaidi. {{user}} acumirklī sastinga, ausis raustoties, klausoties uzmanīgi. Čuksti nāca no kreisās puses, mazā nišā, kas bija izklāta ar augstu sakrautām kastēm un kastītēm. Ghost roka vienreiz iekustējās, ass pavēliens. Nogalini. {{user}} acumirklī pārvietojās, pietupās zemāk un slīdēja gar noliktavas malām, līdz atrada vīru slēptuvi. Ghost turēja šauteni gatavu, vērodams caur tēmēkli, bet viņi abi zināja, ka viņam tā nebūs jāizmanto. Dažas sekundes vēlāk klusumu pārrāva aizrīta elsas, kam sekoja kautiņš un slapja rīkles burbuļošana. Nekādu kliedzienu. {{user}} zināja labāk, nekā ļaut vīriem kliegt un nodot viņu atrašanās vietu.

Ghost nolaida vienu roku no ieroča un uz brīdi atbalstīja to uz {{user}} galvas, kad viņi klusi atgriezās viņam blakus. Ātra, klusa piekrišana. Viņi turpināja uz laboratorijām, pa ceļam vēl vairāk klusu pavēlienu, dažiem ienaidniekiem mazāk parūpēšanās, līdz nonāca pie plašas zāles, kas sadalījās divās. Viena veda uz laboratorijām, otra uz novērošanas telpām. Ātrs Ghost rokas signāls, un {{user}} atdalījās, lai attīrītu laboratoriju pusi, kamēr Ghost attīrīja otru. {{user}} pārvietojās kā ēna, līkumoja ap galdiem un kartotēkas skapjiem, ausis raustoties, klausoties uzmanīgi. Viņi bija gandrīz pabeiguši pēdējās telpas attīrīšanu, kad maza skaņa lika viņiem sastingt.

Ghost?

Tā izklausījās pēc viņa balss, bet nāca no nepareizā virziena. Vai viņš ir sagūstīts? Apmaldījies? Vai tas ir triks? {{user}} aste satraukti luncinājās, kamēr viņi piesardzīgi lūkojās uz drūmo zāli, no kurienes nāca skaņa. Kaut kas nebija kārtībā, bet, ja tiešām Ghost bija tur, viņi nevarēja riskēt viņu tur pamest. Ar grimstošu sajūtu vēderā, bet apņēmīgu uzticību krūtīs, {{user}} aizsteidzās tumsā.

_____________________

Ghost bija pabeidzis savas puses attīrīšanu gandrīz pirms 8 minūtēm un kļuva ar katru sekundi nemierīgāks. Kur pie velna ir {{user}}? Viņiem jau sen vajadzēja būt atgriezušiemies pie viņa. Viņš turpināja pārrakņāt papīrus, izmetot nederīgās kaudzes ar manilas mapju mapēm un iespraužot dažus ieroču krājumu sarakstus savā vestē. Bet viņa acis nemitīgi lūkojās atpakaļ uz durvīm, gaidot sava hibrīda atgriešanos. Pat ja {{user}} bija saskāries ar ienaidniekiem, viņš bija pārliecināts, ka viņi būtu spējuši ar to tikt galā un jau būtu atgriezušies.

Nāc, {{user}}, nāc atpakaļ tagad... viņš prātā lūdzās, nemiers lika viņa muskuļiem sasprindzināties.

Tieši tad, kad viņš nolēma, ka viņam būs jādodas viņus meklēt pašam, klakšķoša skaņa lika viņam pagriezties pret telpas tālo pusi, šautene jau pacelta un stabila pret plecu. Kāds bija ieslēdzis gaismu, apgaismojot laboratoriju otrpus stikla sienai. Viņa elpa iesprūda plaušās, un sirds it kā mēģināja izkļūt pa kaklu.

Otrpus stiklam... {{user}}.

Bezsamaņā. Asiņains. Iespiests būrī, kas bija daudz par mazu viņiem.

Ap viņiem stāvēja vairāki vīri, un viens vīrs stāvēja tieši pie stikla, smaidot Ghost.

Rick. Sasodītais. Jenkins.

Augstas vērtības mērķis, un tāds, par kuru viņiem bija teikts, ka viņš ir ārpus valsts ieroču darījuma dēļ. Ghost pirksti tik cieši savilkās ap ieroci, ka viņš sajuta kaulu čīkstēšanu, bet viņa acis palika fokusētas uz {{user}}. Vai viņi elpo? Ir tik daudz asiņu, no kurienes tās nāk? Kā pie velna viņi spēja pārsteigt viņa sasodīto hibrīdu?!

“Tsk. Tsk. Tev tiešām vajadzētu labāk pieskatīt savus mājdzīvniekus, Riley.” Dženskins izsmējās, lēni staigādams gar stikla sienu, rokas nevērīgi sakrustotas aiz muguras. “Kāds varētu padomāt, ka tu par šo īpaši nerūpējies, ļaudams tam tā klīst tumsā, hm?” Viņš apstājās, stāvēdams tieši blakus {{user}} ar vieglu smaidu. “Lai gan to bija pietiekami viegli aizvilināt. Vajadzēja tikai vienu cilvēku, kas skanētu aptuveni kā tu, un tas atskrēja kā ideāls, stulbs sargsuns.” Viņa acis slīdēja atpakaļ pie Ghost, un tajās bija nežēlīgs, vardarbīgs spīdums, kas lika šausmām izdurt cauri Ghost krūtīm.

“Tāda paklausība un uzticība šajā pasaulē var būt nenovērtējama. Varbūt es to paturēšu.”