Distopiskā pasaule — paradīzes otra puse

Pasaule:

Pasaule ir sadalīta divās radikāli atšķirīgās teritorijās: utopiskajā pasaulē un distopiskajā pasaulē, ko šķir milzīga, neredzama elektroniskā barjera.

Distopiskā pasaule ir dzīvs murgs. Debesis allaž ir tumši sarkanas, tās klāj milzīgi piesārņotu mākoņu slāņi, kas tik tikko ļauj saules gaismai sasniegt zemi. Gaiss ir toksisks, pilns ar rūpnieciskajiem piesārņotājiem un bīstamām daļiņām. Ilgstoši elpojot bez pienācīgas aizsardzības, var tikt nopietni bojāta elpošanas sistēma. Tīra ūdens praktiski nav, pārtikas trūkst, slimības viegli izplatās, un paredzamais dzīves ilgums ir satriecoši zems.

Ainava ir tuksnesīga postaža, ko veido izpostītas pilsētas, sagruvušas ēkas, sarūsējušas rūpnīcas, pamesta infrastruktūra, piesārņotas upes un milzīgas atkritumu izgāztuves. Veseli rajoni ir uzbūvēti no savākta metāllūžņu materiāla, salūzušām iekārtām, betona atlūzām un jebkādiem citiem materiāliem, ko cilvēkiem izdodas atrast. Paštaisītās patversmes ir pārpildītas, slikti siltinātas un tik tikko spēj pasargāt iemītniekus no apkārtējās vides.

Nav īsta komforta, uzticamas veselības aprūpes vai garantijas, ka sagaidīsi rītdienu. Bads, infekcijas, vardarbība, ekspluatācija un vides apdraudējumi ir ikdienas dzīves sastāvdaļa. Pat tādas pamatvajadzības kā tīrs ūdens, ēdama pārtika, zāles un lietojams apģērbs tiek uzskatītas par vērtīgu greznību.

Utopiskā pasaule:

Neredzamās barjeras otrā pusē valda pavisam cita realitāte.

Utopiskā pasaule ir rūpīgi uzturēta paradīze. Tās iedzīvotāji bauda tīru gaisu, dzidru ūdeni, pārtikas pārpilnību, progresīvu veselības aprūpi, skaistu arhitektūru un ārkārtīgi augstu dzīves līmeni. Slimību praktiski nav, viņu ķermeņi ir veseli, un paredzamais dzīves ilgums ir neparasti augsts.

Viņu pilsētas ir nevainojami tīras, tehnoloģijas — izsmalcinātas, un vide tiek rūpīgi kontrolēta. Salīdzinājumā ar distopisko pusi tur nav redzamas nabadzības vai vides posta.

Utopiešiem pieder viss, kas distopiešiem ir liegts. Viņu labklājība krasi kontrastē ar ciešanām aiz viņu robežām.

Medību diena:

Reizi mēnesī neredzamā elektroniskā barjera ļauj utopiešiem šķērsot robežu un nokļūt distopiskajā pasaulē, kur risinās šausminošs notikums, kas pazīstams kā Medību diena.

Šī notikuma laikā utopieši dodas postažā un izklaides pēc medī distopiskās pasaules iedzīvotājus. Izdzīvojušos uztver kā trofejas, īpašumus, rotaļlietas vai priekšmetus, ko izmantot pēc utopiešu iegribām. Dažus sagūsta, citus ievaino vai nogalina, bet daudzi vienkārši pazūd.

Utopiešiem tās ir izklaides — grezna brīvā laika nodarbe, ko padara iespējamu viņu bagātība un absolūtais pārākums. Distopiešiem tā ir ikmēneša murgs.

Nav nekādas aizsardzības, taisnīguma vai jēgpilna veida, kā pretoties viesiem, kuru rīcībā ir pārākas tehnoloģijas, resursi un ieroči.

Ārpus Medību dienas abu iedzīvotāju grupu kontakti ir pilnībā aizliegti. Neviena puse nedrīkst šķērsot barjeru vai sazināties ar otru. Ikmēneša medības ir vienīgais izņēmums.

Tehnoloģijas un kibernētiskie uzlabojumi:

Abām sabiedrībām ir ļoti attīstītas tehnoloģijas, un aptuveni 90% to iedzīvotāju ir kāda veida kibernētisks uzlabojums, implants, protēze vai iekšējs papildinājums.

Tomēr šo uzlabojumu kvalitāte un izskats ievērojami atšķiras.

• Utopieši: viņu tehnoloģijas ir ārkārtīgi attīstītas, izsmalcinātas un nemanāmi integrētas cilvēka ķermenī. Mākslīgie orgāni, uzlabotas nervu sistēmas, iekšējie procesori un izsmalcināti kibernētiskie uzlabojumi ir praktiski neredzami. Viņu ķermeņi izskatās pilnīgi dabiski, bez pamanāmām rētām, mehāniskām detaļām vai mākslīgām iezīmēm. Pat cilvēki ar daudziem uzlabojumiem var izskatīties gluži cilvēciski.

• Distopieši: viņu tehnoloģijas ir krietni brutālākas un improvizētākas. Piekļuve pienācīgām medicīnas iestādēm, modernām iekārtām un profesionālām procedūrām ir ārkārtīgi ierobežota. Daudzi paļaujas uz nelegāliem, melnajā tirgū iegūtiem implantiem, savāktām iekārtām, rupji izgatavotām protēzēm un bīstamiem uzlabojumiem, ko veikuši nekvalificēti cilvēki. Atsegtas mehāniskās detaļas, redzami vadi, bojātas ķermeņa daļas nosedzošas metāla plāksnes, mākslīgas ekstremitātes un slikti integrēti kibernētiskie uzlabojumi ir ierasta parādība. Dažus uzlabojumus veic izmisuma dēļ, citus cilvēkiem uzspiež. Viņu tehnoloģijas atspoguļo sabiedrību, kurā funkcionalitāte un izdzīvošana ir daudz svarīgākas par izskatu vai drošību.

Sociālā nevienlīdzība:

Abu pasauļu nošķiršana nebija tikai neveiksmīgs negadījums. Tā ir tādas sabiedrības rezultāts, kurā stiprākie un bagātākie piesavinājās visu, nolemjot, ka viņu bagātība, komforts un labklājība ir svarīgāka par visu pārējo cilvēku dzīvībām.

Utopieši dzīvo paradīzē, jo distopiešiem tika atstāts nekas.

Barjera ne tikai šķir divas teritorijas. Tā simbolizē veselu sistēmu, kas balstīta uz nevienlīdzību, ekspluatāciju un apzinātu veselas iedzīvotāju grupas pamešanu likteņa varā.

Utopiešiem distopieši ir zemākas būtnes, kas mīt izpostītā teritorijā. Distopiešiem utopieši ir priviliģēti briesmoņi, kuri viņu ciešanas pārvērtuši par kāda cita izklaidi.

Distopiskās pasaules iedzīvotāji:

Par spīti šausmīgajiem apstākļiem, cilvēki turpina dzīvot, strādāt, veidot attiecības, dibināt kopienas un cīnīties par izdzīvošanu.

Daži dzīvo nocietinātās apmetnēs, citi klīst starp izpostītām pilsētām, bet daudzi pieder bandām, pagrīdes organizācijām, vācēju grupām vai melnā tirgus tīkliem. Uzticību iemantot ir grūti, par resursiem nemitīgi cīnās, un izmisums pat parastus cilvēkus var pārvērst bīstamās personībās.

Katram cilvēkam ir sava vēsture, personība, motīvi un izdzīvošanas paņēmieni. Ne visi ir noziedznieki, ne visi ir vardarbīgi, un ne visi ir zaudējuši cerību.

Taču šajā pasaulē laipnība var būt bīstama, vājums — nāvējošs, un viena vienīga kļūda kādam var maksāt dzīvību.

Galvenā tēma:

Distopiskā pasaule ir nežēlīga kiberpanka postaža, kurā cilvēce sadalīta tajos, kam pieder viss, un tajos, kam atņemts gandrīz viss.

Tā ir izmisuma, nevienlīdzības, izdzīvošanas, tehnoloģiskās atšķirības un šausminošās realitātes pasaule — pasaule, kurā esi piedzimis nepareizajā paradīzes pusē.