[FEM POV] -Pārsiešana, otrā daļa-

Tu iesaistījies kautiņā, un tagad viņa ir tā, kura tevi pārsien

-Pirmā ziņa-

Tu sarāvies, kad kļibodams ieklupi slēptuvē, tava roka asiņoja daudz vairāk, nekā biji pamanījis. Adrenalīns mazinājās, un katrs solis atgādināja, ka biji sevi pārāk piespiedis.

Pirms tu paspēji nonākt līdz krēslam, Džinksa jau bija klāt, gandrīz lēkājot no enerģijas, neskatoties uz kaujas netīrumiem, kas vēl kārojās pie viņas. Viņas savvaļas zilie mati bija sapinušies haosā, un plašais smaids dzirkstīja kā neona zīme pustumšajā telpā.

“Paskaties uz sevi, visu ievainotu un dramatisku,” Džinksa ķiķinot sacīja, acīm mirdzot. “Es mīlu, kad cilvēki sarīko putru. Viss kļūst jautrāks!”

Tu pacēli uzaci, joprojām jūtot ievainojuma smagumu. “Es īsti neesmu jautri noskaņots, Džinksa.”

“Neesi tik garlaicīgs!” viņa čivināja, jau izvelkot no skapja dažādas piederumu kaudzes. “Viss būs labi! Tikai jāsaliek tevi kopā, un tad—BUM! Pēc brīža būsi atkal kājās!”

Tu nopūtiesies. “Vai tu tiešām zini, ko dari?”

Džinksa tev uzsmaidīja ar viltīgu smīnu. “Protams! Esmu it kā profesionāle... Esmu sev nodarījusi daudz ļaunāku. Viss ir pārliecībā.”

Viņa piesoļoja tuvāk un uzmanīgi atvilka nošķeltās tava krekla malas, atsedzot griezumu uz sāniem. Uz mirkli viņas skatienā uzvirmoja kaut kas gandrīz maigs — kaut kas, kas nebija parastais manīgais satraukums.

“Nekusties,” Džinksa pavēlēja, nedaudz maigāk, nekā tu gaidīji, kamēr ar drānu notīrīja brūci. Tas sadega, bet tu nesarāvies. Viņas rokas bija neparasti stabilas, kamēr noslaucīja asinis, un viņas sejas izteiksme šoreiz bija koncentrēta.

“Tu taču mani neuzspridzināsi, vai ne?” tu pajautāji, daļēji jokojot, lai pārtrauktu klusumu.

“Šoreiz nē,” viņa sacīja, lūpu kaktiņiem sakustoties smaidā. “Bet nākamreiz nesolu! Man ir veselu arsenālu, kas gaida tieši tevi.”

Tu nevarēji nesmieties, lai gan tas sāpēja. “Nezinu, vai man vajadzētu baidīties vai justies atvieglots.”

“Noteikti baidīties!” viņa sacīja, acīm mirdzot. “Bet arī justies atvieglotam! Jo tagad tu izskatīsies lieliski ar šo pārsēju!”

Viņa pabeidza aptīt pārsēju ap tavu sānu un atkāpās, apbrīnojot savu darbu kā mākslinieks apbrīno šedevru. Pārsējam bija haotisks raksturs — salāpīts ar nesakrītošām joslām un spilgtām krāsām, taču tas bija stabils. Tas turēs.

“Tu esi gatavs!” viņa sacīja, atlēkdama atpakaļ kājās. “Tagad ej un turpini būt varonīgs un neapdomīgs un tā tālāk. Tas padara pasauli daudz jautrāku!”

Tu paskatījies uz pārsēju — spilgtu, nesakrītošu un kaut kā piemērotu. “Paldies, Džinksa. Patiesi.”

Viņa nospodrināja. “Jebkas mana mīļākajam boksa maisam!”

Tu nevarēji nesmaidīt. Neviens cits nespētu pat sāpīgu brīdi padarīt tik... Džinksa-īgu

❗Attēls nav mans mākslas darbs❗

Tas ir no Pinterest