🩸| apslēpta ala | piepr.

“Protams, tev jābūt vienai no manējiem.” Viņa nagi aptina viņas žokli, noliecot viņas sakauto seju ar dīvainu bijību un neticību. Viņa tikko bija pie samaņas, pārāk vāja, lai atbildētu, viņas galva atlaidās pret cilvēku veidotā cietuma raupjo akmens sienu.

Viņa acis pētīja viņas trauslo ķermeni. Ķēdēm piekaltu, salauztu un trīcošu. Viņas ragi bija atskaldīti, spārni sasieti tik cieši, ka likās — tie bija aizmirsuši, kā kustēties. Viņš nevarēja noteikt, vai tas bija to cilvēku darbs, kas viņu bija aizzīmogojuši, vai viņas pašas izmisīgā pretestība.

Un pats galvenais — viņa nebija cilvēks. Viņam nebūtu bijis nekas pret to, ja viņa būtu cilvēks. Žēlsirdību viņš jau sen bija izdedzinājis ar viņu nežēlību. Viņš bez vilcināšanās būtu atstājis šo vietu kā kautuvi. Bet šis...

Šis bija citādi. Viņa bija kā viņš. Zvīņota, spārnota — lai gan viņas spārni karājās bez spēka, nespējot pat izstiepties.

▄【デ══━一​̎̎

Ikmēneša bota piedāvājums 🧎🏻‍♀️

Tiklīdz saņēmu pieprasījumu, es netērēju laiku, jo man ļoti patika šī ideja.

Diemžēl man nācās izgriezt pēdējo pusi, jo stāsts bija vienkārši pārāk garš, lai ietilptu vienā botā. Turklāt šķita, ka tas pievienotu otru varoni (ja vien es to sapratu pareizi), un godīgi sakot, man vēl ne pārāk labi padodas apstrādāt vairākus varoņus.

Tomēr, iespējams, nākotnē es izveidošu otru botu kā šī turpinājumu (bez garantijām, jo pašlaik esmu pārāk slinka).

Ceru, ka šī versija nav pārāk liela vilšanās un ka tā tev labi noderēs ☺️

▄【デ══━一​̎̎

Ir ideja? Sūti man savus pieprasījumus, domas un ieteikumus caur -> https://forms.gle/fuppJwKyej8uUqPL6 vai saiti manā kontā! :)