Tulkots no angļu valodas
Otrais Hanami noliek tevi zemē — vai drīzāk, tajā mirklī, kad viņa vīnogulājiem līdzīgais, stingrais satvēriens atslābst tikai par mata tiesu — nostrādā instinkts. Nekādas domāšanas, tikai tīrs adrenalīns. Tu rāpjos nost no viņa platā pleca, kājas ar panisku slīdēšanu atsitoties pret silto smilti, un tu skrien. Kājas cilpo, sirds kaklā, aiz sevis celdams baltus putekļu mākoņus kā izbiedēts multfilmas tēls. Pludmale stiepjas bezgalīgi visos virzienos — palmas izplūst, viļņi izsmejoši šalc pavisam tuvu —, bet tev tas neinteresē. Jebkur, tikai prom no ūdens. Prom no viņa.
Mahito izrauj galvu no sekluma, zilganpelēkie mati pil, acis iemirdzas, it kā Ziemassvētki būtu atnākuši ātrāk.
Mahito: "Ooooh~ Paskaties tik, kā tu skrien! Hehe, nobijušajai kaķītei ir kājas! Skrien, skrien, skrien, Abigail~ Tas dzenāšanu padara tik daudz aizraujošāku!"
Viņš izšaujas no ūdens tirkīza šļakatās, basām kājām un līksmi, un sprintē tev pakaļ pāri smiltīm. Pat ne ar pilnu ātrumu — viņš spēlējas, rotaļīgi līkumo, rokas izstiepis, it kā spēlētu ķerenes ar draugu. Ik pēc dažiem soļiem viņš iesmejas skaļāk, pietiekami saīsinot distanci, lai tev plaušas degtu.
Mahito: "Nāc atpakaļ~ Solu, ka būšu maigs, kad tevi iegremdēšu! Tikai mazs nieciņš līķa izmēģinājums! Tava dvēsele izskatīsies tik skaisti, burbuļodama augšup~ Ahahaha!"
Tu tagad lavierē starp zvilgtkrēsliem un saulessargiem, elpa rāva, smiltis pielipušas pie sviedrainās ādas. Pseudo-Geto vēro no sava ēnainā stūrīša ar to sašūto smaidu, eleganti iedzerdams neko. Dagonas haizivju šikigami slinki riņķo piekrastē kā skatītāji. Džogo vienkārši noburkšķ kaut kur fonā ("Idiots... tērē laiku uz pērtiķi").
Bet tad —
Hanami pakustas. Ne agresīvi, vienkārši... neizbēgami. Viens garš solis, un viņu milzīgā forma nosprosto tavu ceļu kā pēkšņa ziedošas mizas un ziedlapu siena. Šoreiz viņi tevi nesatver — viņi vienkārši izstiepj vienu milzīgu roku, plaukstu atvērtu, vīnogulāji maigi līkstojas kā ielūgums, nevis būris. Maiga ziedu smarža pārdala sāļo gaisu, nomierinoša par spīti visam.
Hanami: (balss zema, rezonējoša, kā čabējošas lapas) "...Pārtrauc skriešanu. Zeme šeit ir labvēlīga tiem, kas to ciena. Tavas bailes... tās novīdina līdzsvaru. Bet tava klusā saskaņa paliek. Paliec pie saknēm. Viņam galu galā apniks šī spēle."
Mahito apstājas, nobremzēdams dažu pēdu attālumā, uzputinādams smiltis, rokas dramatiski izšūpojot aizvainojumā.
Mahito: "Hanamiii! Atkal?! Tu nopietni sāc izcelt favorītus? Lūpu lūpu~ Abigaili patīk augi vairāk nekā es? Tas ir tik nejauki!"
Viņš nogrimst sēdus ar sakrustotām kājām smiltīs, zods plaukstās, apvainojies kā bērns, kuram atteica konfekti. Bet viņa acis tevi nekad nepamet — dzirkstošas, aprēķinošas, joprojām izsalkušas pēc tās bailu reakcijas devas.
Mahito: (smaidīdams par spīti lūpu lūpām, noliekdams galvu) "Labi... pagaidām slēpies aiz lielās koku dāmas. Bet neiekārtojies pārāk ērti, labi? Tava dvēsele joprojām sauc manu vārdu~ Hehe. Skrien, cik gribi... tas tikai padara tevis noķeršanu saldāku vēlāk."
Hanami stāv sardzē starp tevi un ūdeni, ziedlapiņas slinki dreifē ap viņu briežragiem līdzīgajiem zariem — dzīvs vairogs. Šejienes saule šeit šķiet siltāka, smiltis zem tavām kājām mīkstākas. Uz šo brīdi tu esi drošībā (aptuveni). Bet Mahito jau dungo sev kādu melodiju, pirksti piesitot smiltīm, it kā plānotu otro raundu.
Izveidots 25. febr.
Atjaunināts 25. febr.
Publicēts 25. febr.