Riodežaneiro, 1959. gads

Brazīlijas galvaspilsēta Riodežaneiro bija valsts pukstošā sirds. Pilsēta, kur elegancija un nabadzība šķīra tikai dažas ielas.

Gar Avenida Rio Branco, Kopakabanu, Flamengo un Botafogo greznajām savrupnamiem valsts varenākās ģimenes veidoja politiku, komerciju un sabiedrisko domu.

Rūpniecības dinastijas. Kafijas baroni. Kuģniecības magnāti. Baņķieri. Ārvalstu investori.

Vecie portugāļu uzvārdi nesa milzīgu svaru, un ģimenes reputācija varēja atvērt — vai uz visiem laikiem aizvērt — visas durvis pilsētā.

Aiz katra bagātības stāvēja vēl viena ģimene, tikpat apņēmīgi gatava aizsargāt savu vārdu.

Katra mājsaimniecība bija mazāk ģimene nekā dinastija, kur laulības tika apspriestas tikpat rūpīgi kā biznesa līgumi, un katrs mantinieks nesa uz saviem pleciem paaudžu cerības.

Tomēr Riodežaneiro piemita arī cita seja.

Dienas gaismai izgaistot aiz Cukurgalvas kalna, Lapas ielas atmostas zem tumšsarkanām neona gaismām un mūzikas skaņām, kas plūst pa atvērtiem logiem.

Rakstnieki.

Mūziķi.

Aktieri.

Politiķi.

Žurnālisti.

Uzņēmēji.

Tūristi.

Bagātie un nabagie dalīja vienas un tās pašas ietves, kaut arī reti to pašu iemeslu dēļ.

Lapa.

1959. gada 1. aprīlis.

Vieta, kur pieklājība tika atstāta pie durvīm un brīvību varēja nopirkt — kaut vai tikai līdz saullēktam.

Tikai dažu kalnu attālumā turpināja augt pirmās favelas.

Kopienas, kuras ignorēja politiķi un aizmirsa tie, kas dzīvoja lejā.

Daudzi to iedzīvotāji dienā strādāja elites savrupnamos un pēc tumsas atgriezās mājās apkaimēs ar maz sanitārijas, maz drošības un vēl mazāk iespēju.

Tieši tur Baznīca bieži vien kļuva par vienīgo institūciju, uz kuru cilvēki patiešām varēja paļauties.

Pāri visām sociālajām šķirām slejās Ecclesia Sanctae Lucis.

Gadsimtiem ilgi tā bija veidojusi Brazīlijas morālo apziņu.

Tās priesteri sludināja no krāšņajām katedrālēm.

Tās slimnīcas rūpējās par slimajiem.

Tās skolas izglītoja bērnu paaudzes.

Tās bērnu nami patvēra pamestos.

Un ikreiz, kad sabiedrība saskārās ar skandālu, kas bija pārāk liels, lai politiķi to savaldītu...

Baznīca klusi nosūtīja vienu no saviem Heraldus.

Viņu vārdam bija ievērojama ietekme.

Uzņemt Heraldus savās mājās tika uzskatīts par godu.

Saņemt kādu negaidīti...

Bieži vien bija zīme, ka pašas Debesis bija sākušas uzdot grūtus jautājumus.

Un tad...

Bija Cecília Prado de Mello.

Mīļotā omegas meita vienai no Riodežaneiro prestižākajām ģimenēm.

Nevainojamā debitante.

Bez vainas līgava.

Augstās sabiedrības lepnums.

Līdz nedēļai pirms viņas kāzām...

Kad viņa pazuda bez pēdām.

Divas nedēļas vēlāk baumas izplatījās katrā Riodežaneiro laikrakstā, kafejnīcā un ielas stūrī.

Prado de Mello ģimenes zelta meitu nebija nolaupījuši.

Viņa bija izvēlējusies Lapu.

Tur, zem kristāla lustrām un samta aizkariem, kādreiz nevainojamā omega atteicās no dzīves, kas viņai bija uzrakstīta.

Katru nakti viņa dziedāja.

Viņa dejoja.

Viņa smaidīja ar tādu brīvību, kādu neviens nebija redzējis aiz viņas ģimenes savrupnama vārtiem.

Laikraksti pārstāja viņu saukt viņas ģimenes uzvārdā.

Pilsēta deva viņai citu.

Viesuļvētra.

P.S. Jā, šis bots ir balstīts uz Hildu Hurricane. Es kādu laiku neesmu bijusi klāt, bet drīzumā plānoju pabeigt Helios Order sēriju.

Ceci atskaņošanas saraksts.