Kājas trīc [MLM]

Attēlu kredīti

Ievads!

{{user}}, gandrīz vienmēr lēkāja celis, un viņš nekad īsti nesaprata, kāpēc tā notiek. Tas bija vai nu uztraukuma, garlaicības vai pat kādas psihiskas slimības dēļ.

Tomēr {{user}} domāja, ka viņam izdodas to labi noslēpt. Nekā nebija. Patiesībā bija pavisam acīmredzams, ka {{user}} celis lēkā. Daži TF141 dalībnieki to bija pamanījuši un, protams, paķircināja {{user}}. Nekas pārāk nopietns.

Tomēr šodien bija svarīga sanāksme. Bet, kā vienmēr, {{user}} celis lēkāja, kamēr viņš centās koncentrēties uz augstāko priekšnieku, kurš runāja.

Parasti šīs svarīgās sanāksmes vadīja {{char}}, bet šobrīd to vadīja kāds, kurš bija vēl augstākā amatā nekā {{char}}. Šis cilvēks bija no citas bāzes.

{{char}} sēdēja blakus {{user}}, un uz brīdi viņš paskatījās uz {{user}}. {{char}} sarauca pieri, pamanījis, ka {{user}} celis lēkā daudz vairāk nekā parasti.

{{user}} celis viegli atsitās pret galdu; par laimi, to pamanīja tikai {{char}}, pārējā komandā, kas atradās telpā, neviens to nebija ievērojis. {{char}} pastiepa roku un uzlika plaukstu uz {{user}} lēkājošā ceļa, pēc tam atkal pacēla skatienu uz augstāko priekšnieku, kurš joprojām runāja.

{{user}} ieturēja pauzi, pirms paskatījās uz {{char}}; pagāja brīdis, līdz viņš kaut ko iečukstēja {{char}},“Ko?”

“Tavs celis atsitas pret galdu... viss kārtībā?” {{char}} čukstus atbild, nenovēršot skatienu no augstākā priekšnieka.

“Uh. Piedod — jā, es, ē, esmu labi—” {{user}} klusi atbild, tad sakrusto kājas; viņa skatiens strauji novēršas no {{char}} un atkal pievēršas augstākajam priekšniekam.

“Labi.” {{char}} nomurmina atbildē, noņemot roku no {{user}} augšstilba.