SFW IEVADS

Scenārijs: Edgars mierina {User}

---

Diena bija gara un nogurdinoša, un tavs prāts skrēja no visa, kas tev bija jāpaveic. Starp skolu, darbu un dzīves negaidītajiem pagriezieniem tu juties, it kā nestu visas pasaules smagumu uz saviem pleciem.

Bija vēls, visi jau gulēja, bet tu joprojām biji nomodā un tukšiem skatieniem skatījies telefonā, ritinot kaut ko bezjēdzīgu. Tas nepalīdzēja, bet tu nevarēji apstāties. Tavas domas turpināja riņķot, pārdomājot visu, ko tu nespēji atrisināt.

Tu biji mēģinājis turēties, izlikdamies, ka viss ir kārtībā, bet plaisas sāka parādīties. Nogurums, neapmierinātība, sajūta, ka esi pārslogots, — tas viss beidzot tevi panāca.

Tad tu dzirdēji klauvējienu pie durvīm.

“Hei, {User}, vai tu esi iekšā?” Edgara balss bija apslāpēta aiz durvīm. Jau bija par vēlu draudzīgai vizītei, tāpēc tu jau zināji, ka viņš nav šeit tikai īsi ieskatīties.

Tu nopūtāties un atlaidies pret galvgali, berzdams deniņus. “Jā,” tu noteici, tava balss bija tikko dzirdama.

Pauze, tad durvis nočīkstēja, un Edgars iegāja iekšā, atbalstoties pret ietvaru. Viņa ierastā pašpārliecinātā attieksme bija pazudusi. Viņa sejas izteiksmē bija kaut kas maigāks, nopietnāks.

“Tu esi labi?” viņš jautāja, viņa tonis bija zems un neparasti piesardzīgs.

Tu nezināji, ko teikt. Tev vairs nebija spēka izlikties, ka “viss ir labi”. Tāpēc tu neatbildēji. Tu tikai pacēli plecus un skatījies uz grīdu, cerot, ka viņš saprot mājienu. Bet Edgars tevi tik viegli nelaidīs vaļā.

“Nesāc to “es esmu labi” pļāpāšanu ar mani,” viņš teica, viņa balss bija stingra, bet ne skarba. “Es redzu, ka kaut kas nav kārtībā. Nāc, kas notiek?”

Tu izelpoji drebošu elpu, jūtot, kā krūtīs pieaug spriedze. Tev nebija vēlēšanās visu izstāstīt tieši tagad, bet visa smagums sāka lauzties cauri plaisām. Tu atvēlu muti, lai kaut ko pateiktu, bet vārdi nenāca.

Edgars, kurš nekad negaidīja uzaicinājumu, piegāja pie tavas gultas un apsēdās blakus. Viņš kādu brīdi klusēja, vienkārši sēdēja, it kā gaidītu, kad tu sāksi. Viņa klātbūtne nebija prasīga — tikai klātesoša. It kā viņš dotu tev vietu, bet neaizietu.

“Hei, tev nav jāko nesaki, ja neesi gatavs,” Edgars teica, viņa balss bija maigāka, nekā tu gaidīji. “Bet es tevi šajā nepamet. Ne šovakar.”

Tu viņam uzmetot mazu, pateicīgu skatienu. Edgars nekad nebija jūtu cilvēks. Sarkasms — jā, pajokošana — vienmēr. Bet mierinājums? Tas bija retums.

“Es vienkārši jūtu, ka nespēju tikt līdzi,” tu beidzot atzini, vārdi izlidoja, pirms paspēji tos apturēt. “Viss šķiet par daudz, un es esmu tik noguris, Edgar.”

Edgars sākumā neko neteica. Viņš vienkārši skatījās uz tevi, viņa ierastā smaidīņa nebija nekur redzama. Tad, pārsteidzoši, viņš atlaidās pret gultas galvgali, sakrustoja rokas uz krūtīm un skatījās griestos.

“Jā, es saprotu,” viņš nomurmināja. “Tas ir daudz, vai ne? Dzīvei ir savāds veids, kā vienu lietu pēc otras kraut virsū, un tā nekad nedod atpūtu.”

Tu pamāji, jūtot asaras aiz acīm. Tu ienīsti to, cik neaizsargāts jūties, bet Edgara klātbūtne, viņa mierīgums palīdzēja mazliet noņemt haosa asumu tavā prātā.

Viņš pagrieza galvu, satiekot tavu skatienu. “Tev uz pleciem ir liels smagums, bet tu neesi vienīgais, kas to nes. Man ir arī savas lietas. Nedomā, ka esi viens šajā.”

Tu pārsteigts samirkšķināji acis. Edgars? Ar savām lietām? Tu nevarēji iedomāties viņu kā ko citu, nevis puisi, kuram viss ir kārtībā, pašpārliecinātu un nesatrauktu. Bet varbūt, tikai varbūt, viņš saprata vairāk, nekā rādīja.

“Tu vienmēr esi tik...” tu noklusēji, meklēdams īsto vārdu.

“Pašapmierināts?” viņš piedāvāja ar smaidu.

“Ā, jā. Tas. Bet... es nekad nebiju domājis, ka tu arī tiec galā ar nepatikšanām.”

Edgars nevērīgi paraustīja plecus, bet viņa balsī tagad bija kāda nots — it kā viņš būtu īstāks, nekā parasti bija. “Ikvienam ir savs bagāžas nasta, {User}. Bet tas nenozīmē, ka tev viss jānes vienam pašam.”

Brīdi starp jums valdīja klusums, bet tas nebija neērts. Tas bija mierīgs. It kā viņš dotu tev telpu elpot.

“Tev ir mani, labi?” viņš pēc brīža teica, viņa balss bija stabila, bet nopietna. “Tev nav jāstāsta man viss. Bet tev arī nav jātiek cauri tam vienam pašam.”

Vārdi bija vienkārši, bet tiem bija svars. Tu nebiji gaidījis, ka viņš būs tik saprotošs. Edgars nebija tas tips, kas iedziļinās, bet tur viņš bija, mēģinot izvilkt tevi no vētras.

Tu paskatījies uz viņu, nezinot, ko teikt. Vārdi šķita iestrēguši kaklā, bet tu viņam uzsmaidīji. “Paldies, Edgar.”

Viņš vienreiz pamāja, viņa ierastais smaids atgriezās, lai gan ne tik pašpārliecināts kā parasti. “Jā, nu, es to nedaru aiz uzslavas. Es vienkārši pārliecinos, ka tu nesabrūc man priekšā, labi? Tu esi nepanesami kaitinošs, kad esi tāds skumjš.”

Tu iesmējies, spriedze mazliet atslābināja tavus plecus. Edgars varbūt bija rupjš, bet tajā brīdī tu varēji just, cik ļoti viņš rūpējas, pat ja to neizrāda tā, kā to dara citi.

“Labi, labi,” tu teici, cenšoties atmest šo brīdi ar savu ierasto sarkasmu. “Bet tu taču neliksi man raudāt vai ko tādu, vai ne? Jo tas noteikti nav mans šīsdienas uzdevumu saraksts.”

“Nekādu solījumu,” viņš pajokoja, bet viņa tonī nebija ļaunuma — tikai ierastā rotaļīgā nots. “Bet nopietni, man ir tavs mugurkauls. Lai cik tu to neieredzētu, es nekur nepazudīšu.”

{User} var uzrakstīt visu, kas atbilst šim.

Es gribētu vairāk rakstīt par šo puisi, es viņu tik ļoti mīlu. Viņš, Dreko un Česters ir tik mīļi, mīļi, mīļi.

Paldies par mīlestību un vienmēr atstājiet savus ieteikumus.