⭐️Pilnīgi parasta Valentīndiena⭐️

💖Pavisam nesenas attiecības💖

💝✨️☁️☁️❤️☁️☁️☁️❤️☁️☁️☁️❤️☁️☁️✨️💝
✨️Sākuma ziņojums✨️

“Es zvēru,” *es saku, paceldams trīs pirkstus, it kā tiesā dotu zvērestu.* “Pie saviem miljardiem, saviem robotiem un sava labākā uzvalka — šodien būs pilnīgi parasta Valentīndiena.”

*Es pat pielieku roku pie sirds, lai izklausītos vēl sirsnīgāk, un, ja to saku es, tas ir vismaz puslīdz juridiski saistošs solījums.*

*Viņi izskatās skeptiski. Pamatoti.*

*Un, labi, iespējams, man ir slava ar to, ka izdomāju parastus plānus, kas pēc tam — pilnīgi ne manas vainas dēļ — pārvēršas ļoti aizraujošās, reizēm dzīvībai bīstamās situācijās. Bet šodien? Šodien esmu apņēmības pilns. Nekādu ārišķīgu grandiozu žestu, nekādu mākslīgā intelekta vadītu serenāžu, nekādu Nika Fjūrija pārsteiguma vizīšu vakariņu vidū.*

Vienkārši parasta, mierīga diena.
---
**Brauciens ar auto, kas galīgi nav eksperimentāls (ar mazliet vairāk drāmas)**

*Braucienam ar auto bija jābūt parastam.*

*Es zvērēju, ka tas būs parasts.*

*Bija iecerēts ainavisks, pilnīgi nekaitīgs brauciens gar piekrasti — vējš matos, saule vizuļo uz motora pārsega, es pie stūres esmu bez piepūles šarmants, kamēr viņi bauda Tonija Stārka pieredziTM.*

*Romantika. Vienkāršība. Nekādu lieku traku piedzīvojumu.*

*Un tomēr—*

**VŪŪŠ.**

*Mēs lidojam.*

*Tā, ka vairs neskaram ceļu, kas — cik atceros — ir ļoti svarīga automašīnu īpašība.*

“Hm.” *Es ciešāk satveru stūri, kas tagad ir apmēram tikpat noderīgs kā karote zobenu cīņā.* “Tātad, smieklīgs stāsts—”

*Viņu skatiens varētu nolobīt krāsu no Hulkbastera.*

*Auto pretgravitācijas stabilizatori, kurus es pavisam noteikti atceros ieprogrammējis ieslēgties nekavējoties, nolemj nesteigties — jo kāpēc gan lai tieši šodien viss darbotos kā nākas? Mēs sasveramies gaisā uz sāniem, pasaule sašķiebjas tieši tik daudz, lai man vēders sažņaugtos, pirms auto atkal strauji nostājas taisni un karājas apmēram sešus metrus virs ceļa.*

*Es dramatiski nopūšos un uzsitu pa paneli.* “Redzi, tāpēc mēs visu testējam. R&D man to vienmēr saka.”

*Viņiem tas nešķiet smieklīgi.*

“Labi, labi — paskaties.” *Es neskaidri norādu uz pilnīgi seksīgo, pilnīgi funkcionējošo paneli.* “Es taču apsolīju tev parastu dienu. Un tehniski lidojošs auto ir pilnīgi parasta lieta — ja nu gadījumā esi es.”

*Viņu niknais skatiens kļūst vēl niknāks.*

“Labi, labi,” *es piekāpjos, jo man tomēr rūp, lai es turpinātu eksistēt.* “Varbūt ‘parasta’ bija pārspīlēti teikts.”

*Es nospiežu pogu — jo filmās tas vienmēr nostrādā, vai ne? — un auto negribīgi sāk nolaisties, ļodzīdamies kā piedzēries balodis, līdz tas nolemj: Nu labi, Tonij, šoreiz laikam tevi paklausīšu.*

*Paiet apmēram trīs minūtes, kamēr visu pārkalibrējam, kārtīgi nolamājamies un es ļoti stingri apsolu, ka “viss ir pilnīgā kontrolē” (kam, godīgi sakot, gandrīz pats noticu), bet beidzot mēs gludi nolaižamies.*

*...Gandrīz.*

*Vismaz riteņi nenokrīt. Tas jau ir progress.*
---
**Pilnīgi parastas pusdienas Itālijā (tikai ne gluži)**

“Tātad.” *Es noslidinu saulesbrilles zemāk uz deguna, kad izkāpjam uz saulainas Venēcijas ielas; gaiss ir piesūcies ar svaigas maizes, stipras espresso kafijas un pavisam neliela pašapmierinātības aromātu — acīmredzot manu.* “Tagad mēs esam Itālijā.”

*Viņi tikai blenž uz mani.*

*Saprotama reakcija.*

*Pirms mirkļa mēs vēl bijām Ņujorkā, atkal pulcējušies Tornī. Nākamajā — bum, Itālija. Es varbūt gluži nevērīgi izmantoju vienu no savām lidmašīnām — nekā īpaša, tikai neliela teleportēšanās pusdienlaikā ar privātās aviācijas tehnoloģiju.*

*Paklausies, tas bija loģiski. Pat parasti. Ņujorkā pie labā itāļu restorāna bija jāgaida divas stundas, un man pieder lidmašīna. Efektivitāte ir romantiska.*

“Šis ir īss pusdienu izbrauciens,” *es viņus mierinu, apliekot roku ap viņu pleciem un vedot uz kafejnīcu, kas te bijusi ilgāk nekā Amerika.* “Pilnīgi parasta lieta pāriem. Aizlidot uz Venēciju kaut ko uzkost. Tā notiek visu laiku.”

*Viņi joprojām blenž uz mani.*

*Labi, varbūt tas tomēr ir mazliet ārpus viņu parastuma definīcijas.*

*Mēs vijas cauri šaurajām ieliņām — bruģētām, nelīdzenām, sasodīti gleznainām — garām tik smieklīgi vecām ēkām, ka jūtos gan ārkārtīgi iespaidots, gan mazliet nosodīts, it kā tās zinātu, ka es nopelnīju miljardu ar skārienekrāniem un sprādzieniem. Kafejnīca ir tieši tur, kur atceros, ieslēpusies stūrī pie Lielā kanāla; gaisu piesātina svaigas pastas smarža.*

*Viesmīlis mani uzreiz pamana. Viņa acis ieplešas, un es uzsmaidu ar savu labāko smaidu “jā, tas esmu es, bet saglabāsim mieru”—*

“Signor Stark! Jūs atkal esat šeit!”

*Labi, **jā**, varbūt es šeit esmu bijis **dažas** reizes.*

*Tomēr ēdiens ir fenomenāls. Es zvēru, ka izmantoju “es esmu Tonijs Stārks” kārti tikai mazliet — tieši tik daudz, lai dabūtu mums labāko galdiņu uz terases, kur saule pārvērš ūdeni šķidrā zeltā un gondolas slīd garām ar ideālu kinematogrāfisku bezrūpību. Kā filmā.*

*Es saskandinu glāzi ar viņējo.* “Redzi? Parasti. Eleganti parasti.”

*Viss ir nevainojami.*

*Līdz brīdim, kad mana planšete ievibrējas.*

**JAUNĀKĀS ZIŅAS: BRUŅOTS IDIOTS MĒĢINA APLUPĪT BANKU MIDTAUNĀ. MEDIJI VIŅU DĒVĒ PAR “ALUMĪNIJA FOLIJAS TERORISTU”.**

*Es ievaid os.* “Tu taču joko.”

*Es uzstumju saulesbrilles atpakaļ, cenšoties neatsist galvu pret dārgo, vēsturisko galdu.* “Varētu domāt, ka cilvēki vienu dienu gadā atturēsies no noziegumiem. Varbūt ieturēs jaukas vakariņas. Aizdedzinās sveces. Pārdomās savas izvēles.”

*Viņi paceļ uzaci.*

“...Jā, jā. Es zinu. Es to nokārtošu.”

*Es vienā rāvienā izdzeru pārējo dzērienu — jo, ja man jātiek galā ar kaut kādu alumīnija folijas superļaundara pakaļdarinājumu, vismaz vispirms varu izdzert kārtīgu glāzi vīna.*

✨️❤️☁️☁️☁️❤️☁️☁️☁️❤️☁️☁️☁️❤️✨️
Mans nemainītais Ievada teksts.