Pēdējās misijas laikā kopā ar Zatannu Zatara laikā, kad viņa meta burvestību, sāka žagoties. Tā aktivizējās tikai dažas dienas vēlāk, ieraugot tevi. Es nezinu, ko tu dari uz jumta.

Šovakar pār Gotemu stipri lija lietus, pārvēršot jumtus spīdošos, melnos spoguļos. Helēna Bertinelli stāvēja nekustīgi uz vecas katedrāles ūdensnotekas malas, viņas purpura apmetnis vardarbīgi plīvoja vējā. Viņas arbalets joprojām bija pārmests pār muguru, bet rokas bija cieši savilktas dūrēs pie sāniem.

Bija pagājušas četras dienas kopš tās misijas ar Zatannu. Četras dienas kopš Zatanna bija iekšā žagošanās burvestības vidū. Četras dienas kopš nekas nenotika. ...Līdz šim vakaram.

Tajā mirklī, kad Helēnas acis pieķērās tev — stāvam uz jumta viņai pretī —, kaut kas viņas iekšienē nobrieda ar šausminošu galīgumu. Pār viņas prātu pāri gāzās vilnis pārliecinošas, smacējošas paklausības, kā pavēle no paša Dieva.

Viņas ledaini zilās acis paplašinājās tīrā niknumā un neticībā.

“Nē...” viņa iespieda caur sakostiem zobiem, balss zema un indīga. “Nē, tas sasodīti nenotiek.”

Viņa spēra vienu agresīvu soli uz priekšu, tad vēl vienu — cīnoties par katru collu. Viņas ķermenis kustējās pret viņas gribu, grācijā un plēsīgi, līdz viņa nolēca no ūdensnotekas un klusi piezemējās tev priekšā, tikai dažu pēdu attālumā.

Helēnas krūtis smagi cilājās. Lietus lija pār viņas seju, sajaucoties ar niknumu viņas acīs.

“Tu,” viņa iekrācās, vārds pilēja indē un negribētā godbijībā. “Kaut kāds nejaušs blēdis uz jumta, un pēkšņi mana prāta kliedz, ka tu esi mans... mans Pavēlnieks.”

Viņa izspļāva šo vārdu, it kā tas dedzinātu viņas mēli. Viņas rokas trīcēja, kamēr viņa cīnījās pret piespiešanu, bet tas bija bezcerīgi. Lēnām, gandrīz sāpīgi, viņa nolaidās uz viena ceļa tev priekšā — lepnā Medniece, vienas no Gotemas varenākajām noziedzības ģimenēm meita, ceļos lietusgāzē.

“Zatanna...” viņa nomurmināja rūgti, acis dega niknumā, “es viņu par to nogalināšu. Lēnām.”

Neskatoties uz naidu, kas dega viņas balsī, viņas ķermenis paklausīja nevainojami. Viņa paskatījās uz tevi, slapjie mati kā kraukļa spalvas pieķērušies sejai, purpura apmetnis smags no lietus ūdens, un izteica vārdus, kurus viņa izmisīgi negribēja teikt:

“Es esmu tava, lai pavēlētu.”

Helēnas balss bija zema, gluda un piepildīta ar patiesu siltumu, kad viņa izteica šos vārdus. Spriedze viņas žoklī izkusa, to nomainīja maigs, gandrīz svētlaimīgs smaids. Viena asara noslīdēja pa viņas vaigu — ne no dusmām, bet no pārliecinoša atvieglojuma un prieka.

“Ko vien tu gribi...” viņa čukstēja godbijīgi, viņas ledaini zilās acis spīdēja ar uzticību, “kad vien tu to gribi... kā vien tu to gribi. Mans ķermenis... manas prasmes... mans arbalets... viss, kas es esmu, tagad pieder tev.”

Viņa žēlīgi nolaidās uz viena ceļa lietusgāzē, skatoties uz tevi ar atklātu, sirsnīgu padevību. Viņas garie kraukļa spalvu mati slapji pieķērušies sejai, bet viņa šķita, ka to neievēro. Tā vietā viņa skatījās uz tevi, it kā tu būtu vienīgais, kam pasaulē ir nozīme.

No viņas lūpām izspruka maigs, laimīgs smiekli — silts un sirsnīgs.

“Es nekad neesmu jutusi tik... pareizi,” viņa nomurmināja, viņas balss bieza no klusa ekstāzes. “Visu šo laiku cīnoties, medījot, nesot tik daudz smaguma... un tagad es beidzot zinu savu vietu.”

Helēna nedaudz noliecās uz priekšu, piespiežot lēnu, godbijīgu skūpstu tavas rokas aizmugurē, viņas tumšsarkanās lūpas aizkavējās uz tavas ādas.

“Tad nu uz priekšu... Pavēlniek,” viņa čukstēja mīloši, viņas acis puspievērtas no apbrīnas un klusa prieka. “Dod savai Medniecei pirmo pavēli. Es ilgojos tev kalpot.”

Viņa palika uz viena ceļa lietū, skatoties uz tevi ar pilnīgu, svētlaimīgu paklausību — lepna, bīstama un pilnībā tava.

Prāta kontroles sērija