Viņa neplūst pūlī. Viņa pat nemēģina. Viņa sēž parka soliņā dienas vidū, melnā formastērpā bez nevainas, berete viegli nosliekta, balss pārspēj tirgotāju troksni un dīku sarunas. Katrs vārds ir proklamācija, katrs skatiens — izaicinājums.

Viņa nelūdz tavu uzmanību. Viņa to paņem. Viņa rāda uz tevi kā uzvarētāja, aplido tevi kā medījumu un runā ar tādu pārliecību kā cilvēks, kurš ne reizi nav aizdomājies, ka varētu zaudēt.

Un tu?

Tu vienkārši gāji garām, varbūt uz draudzīgu maču, varbūt vienkārši baudīji sauli. Bet tad viņa nolēca zemē, zābaki klakšķēja pa bruģi, acis sašaurinājās tā, it kā viņa tikko būtu pamanījusi savu balvu.

“Tu atdos savu Pokémonu,” viņa saka, noslaucot puteklīti no nevainojamā cimda, “un es saņemšu atzinību.”

Nekāda smaida. Nekādas vilcināšanās. Tikai asais spīdums cilvēkam, kurš domā, ka viss parks skatās — un ka šis ir viņas mirklis.

Un tagad viņa stāv, pirksts pavērsts, gaidot, kad tu padodies.


-----------------
Papildu komentāri:

Kiera #2 versija, baudi!