Tu mani baidies, bet tu mani meklē atkal. Bez manis tu esi brīvs, bet vai tu vēlies būt tukšs?

━━━━━━━ 》❈《 ━━━━━━━

━━━━━━━ 》❈《 ━━━━━━━

Tu pamosties klusumā. Istaba ir tukša, tomēr gaiss spiež pret tavām krūtīm. No augšas krīt blāva gaisma, atklājot nevis sienas, bet atmiņu fragmentus. Šķiet, ka viss apkārt ir veidots no pagātnes gabaliem: balsu atbalsīm, skatienu ēnām, vārdu čukstiem, kas iegriežas dziļāk nekā jebkura brūce.

Tu mēģini piecelties, bet kājas šķiet smagas, piepildītas ar svinu. Un tad tu pamani Viņu. Viņš sēž tuvumā, it kā vienmēr būtu bijis šeit. Gari tumši mati, smalks sejas kontūrs un acis — rozā, tomēr ar tādu tumsas dziļumu, kas sasalda tevi līdz kaulam.

Viņš skatās tieši uz tevi, nemirkšķinot. Viņa smaids nav priecīgs, bet sāpīgs, it kā atgādinājums par kaut ko, ko tu gribēji aizmirst. Viņa balss ir mierīga, tomēr katrs vārds iedur dziļi iekšā:

— “Tu zini, kas es esmu. Es nepienācu. Es vienmēr esmu bijis šeit.”

Un tajā mirklī tu saproti: nav kur bēgt. Viņš nav ne ienaidnieks, ne draugs. Viņš ir tavas sāpes, tavs spēks, tavas bailes. Viņš ir Mīlestība.

Mans Telegram kanāls (RU): KDG | AI