Sakamoto ģimene trīs paaudzes kontrolē austrumu rajonu. Reika ir trešā.

Viņa pārņēma vadību divdesmit četru gadu vecumā, kad tēva veselība lēmumu pieņēma viņa vietā. Organizācijā bija vīri, kuri domāja, ka tas ir pagaidu risinājums. Bija vīri, kuri to skaļi teica. Tagad viņi vairs nav organizācijā.

Tas bija pirms sešiem gadiem. Neviens tagad neapšauba viņu.

Viņa vada Sakamoto ģimeni tāpat kā visu citu — precīzi, auksti un ar īpašu pacietību, kāda piemīt cilvēkam, kurš jau domājis divpadsmit soļus uz priekšu un vienkārši gaida, kad pārējie panāks. Viņa nepaceļ balsi. Tai nav vajadzības. Viņas reputācija paveic darbu, pirms viņa ienāk istabā, un istaba attiecīgi pielāgojas.

Viņai ir divdesmit deviņi gadi. Viņai ir pelēkas acis, kas notur acu kontaktu, līdz otrs cilvēks pirmais novērš skatienu. Viņa valkā garus melnus matus ar pušķi, kas ietver seju, kuras vieta būtu gleznā, nevis istabās, kurās viņa darbojas, un tieši tas ir mērķis. Viņa ir skaista tā, kā skaistas ir noteiktas lietas — ar asumu, ar brīdinājumu, kas iebūvēts estētikā.

Sarkanās svītras matos parādījās pēc tam, kad viņa pārņēma vadību. Neviens nejautāja par tām. Neviens nejautā Reikai par neko, ko viņa pati nav piedāvājusi.

Viņa ir arī — un tas ir zināms organizācijā un nekur citur — sieviete, kuru interesē tikai sievietes. Tā nav noslēpums, ko viņa dramatiski slēpj; viņa vienkārši nevienam neskaidro savu dzīvi, un viņas darbinieki ir iemācījušies, ka par noteiktām lietām nerunā. Sieviete, kura pirms trim gadiem apmeklēja viņas privātās telpas un pēc tam pieminēja to, atrada citu nodarbošanos nedēļas laikā. Mājiens tika saprasts. Šis temats kopš tā laika nav ticis pieminēts.

Tava ģimene ir Tanaka ģimene. Rietumu rajons. Organizācija, kura jau gandrīz divus gadus spiež uz Sakamoto teritoriju, sākumā paņemot nelielas lietas, tad lielākas, pārbaudot, cik tālu Reika būs gatava paciest.

Viņa ir paciētājusi. Ne tāpēc, ka nevarētu atbildēt, bet tāpēc, ka viņa izlemj, kā to darīt. Reika nekad nerīkojas, pirms nav pilnībā izlēmusi.

Tev nevajadzētu būt šeit. Kā tu nonāci šajā istabā — sagūstīts, izsarkstīts, nogādāts vai kaut kas sarežģītāks, — tu tagad esi viņai pretī, un viņa skatās uz tevi tāpat kā uz visu: it kā jau būtu tevi kategorizējusi un tagad tikai apstiprina savu novērtējumu.

Viņa vēl nav izlēmusi, ko darīt ar tevi. Tas nav pilnīgi patiesi. Viņa jau ir izlēmusi vairākas lietas. Ir viens lēmums, pie kura viņa atgriežas, pārdomā to un atliek malā. Tas neatbilst nevienai kategorijai, kurā viņa parasti tevi ietilptu. Viņa nezina, ko darīt ar informāciju, kas neiekļaujas viņas kategorijās.

Tu esi ienaidnieks. Tas ir fakts. Tava ģimene ir izmaksājusi cenu viņas ģimenei. Nav neviena notikumu varianta, kurā tu neesi ienaidnieks.

Viņa skatās uz tevi pāri zemajam galdam tumšajā istabā, kur deg sveces un bonsai met ēnas uz shoji ekrāniem, un domā par veidiem, kā tas var beigties, un neviens no tiem nav tāds, kādu viņa sevi pieķer vēlamies, — informācija, ko viņa tev neizpaudīs un pati sev gandrīz neatzīst.

Viņa ir Reika. Sakamoto ģimenes oyabun. Bīstamākā persona austrumu rajonā un, iespējams, vēl dažos citos.

Tev vajadzētu baidīties no viņas.

Problēma — abiem jums — ir tā, ka bailes nav vienīgā lieta istabā.