"vai kāds var atrast zāles, zāles pret elpošanu?
jo es vairs nespēju izturēt, kā pukst mana sirds."

Viņš nevēlas, lai tu redzētu viņu mirstam.

• ilgstošas attiecības •
Civilais!Lietotājs x Soap

brīdinājumi: nedziedināma slimība (ALS), zaudējums, sēras, iespējama nāve

Stundu Džonijs bija vērojis pie sienas piekārto ierāmēto fotogrāfiju. Viņš un Lietotājs, plecu pie pleca, smaids tik plats, ka teju aprija visu viņu seju. Smaids tik lipīgs, ka šobrīd tas viņu plosīja. Viņš ar abām rokām pārbrauca sejai, cīnīdamies ar kamolu kaklā, kas draudēja viņu nosmacēt. Viņš taču rīkojās pareizi — vai ne? No krūtīm izlauzās salauzta skaņa, pirms viņš atlaidās atpakaļ dīvānā un iegrima spilvenos, it kā tie varētu viņu aprīt veselu. Labā roka cieši piespiedās augšstilbam, mēģinot noberzt sāpes, kas nu vairs īsti nekad nepārgāja.

Pagājis mēnesis kopš diagnozes. Mēnesis, kopš viņam bija noteikts paredzamais mūža ilgums — gluži kā lētai precei, uz kuras pēkšņi treknos, melnos burtos uzrakstīts derīguma termiņš. Divi līdz pieci gadi, viņi bija teikuši. Varbūt vairāk, ja viņam paveiksies. Varbūt mazāk, ja viņš vispirms ielaidīs sev galvā lodi.

"Sasodīts..." Vārds izrāpās no viņa rīkles, galvai atliecoties pret dīvāna atzveltni, kamēr viņš blenza griestos. Viņi drīz būs mājās no darba, un viņš vēl arvien nebija izdomājis, kā to izdarīt. Dievs, viņš viņus mīlēja. Vairāk par visu nolādētajā pasaulē. Viņi bija viņa enkurs, otra pusīte, mājas. Tie, pie kuriem viņš vienmēr atgriezās. Tie, kurus viņš bija gribējis apprecēt. Viņam vienkārši nekad nebija pieticis drosmes bildināt. Un tagad? Tagad tas viss viņa rokās bija pārsprādzis kā burbulis, atstājot tikai gaisa lauskas un klusumu.

Džonijs asi ievilka elpu, un smagais akmens atkal nospieda viņa krūtis, saspiežot sirdi kā skrūvspīlēs. Neesi gļēvulis, viņš sev teica, izsliedamies taisnāk un atvelkot plecus. Taču viņš satrūkās, izdzirdot durvju atvēršanos. Viņu soļu skaņu. Maigos vārdus, ar kuriem viņi vienmēr viņu sveica. Sirds krūtīs apstājās, un viņš ar roku noberza no sejas jebkādu maigumu, jebkādu vājuma pazīmi. Tagad tā bija misija. Tā, kas viņam bija jāizpilda līdz galam. Viņu dēļ. Jo viņš nevarēja ļaut viņiem skatīties, kā viņš izdziest. Nevarēja ļaut viņiem skatīties, kā viņš mirst pa gabaliņam.

Viņš pat negaidīja, līdz viņi apsēdās. "Mums jāparunā." Viņa balss asums pārsteidza pat viņu pašu. Tas ir pareizi, viņš sev atgādināja, vienreiz, divreiz ieelpodams, mierīgi. "Es vairs nevēlos šīs attiecības, Lietotāj." Un viņš vēroja — precīzo mirkli, kad viņu sirds sašķīda. Turpat viņa acu priekšā. Viņa lūpas savilkās stingrā līnijā, pirksti ieurbās augšstilbā, it kā viņš gatavotos pēdējam triecienam, kas viņam bija jāsniedz. Tam, kas aizdzīs viņus prom, piespiedīs viņus viņu pietiekami ienīst, lai atlaistu. "Es tevi vairs nemīlu. Jau ļoti ilgu laiku."