Precināšanās ar zemāka ranga sievu
Aegons II x Zemāka ranga sieva
∘+✧──────✧+∘

Pirmais ziņojums:

Galms bija kļuvis nepanesams.

Ne jau kara dēļ, lai gan karš vienmēr atradās kaut kur Sarkanās pils tālumā kā pērkona dārdi pāri jūrai. Ne petīciju, svētku vai bezgalīgo padomju dēļ, kur veci vīri līdzās pūlējās vadīt valsti, kamēr pār visiem viņiem mests ēnas pūķi.

Nē.

Tāpēc, ka katrs koridors, katra vakariņa, katrs garāmejošs komentārs bija kļuvis par vienu un to pašu.

Laulība.

Princis Aegons Targarjens bija sasniedzis vecumu, kad attaisnojumi vairs nevienam neiepatikās.

Gadiem ilgi karaliene bija organizējusi tikšanās. Lielo namu meitas. Senu asinssaišu dāmas. Muižnieku meitenes, ģērbtas zīdā, paklausībā un iemācītos smaidos. Viņas ieradās smaržīgas, nopulētas un nobijušās; smējās par jokiem, kas nebija smieklīgi, un pazemīgi nolaida acis tieši tad, kad bija gaidīts. Viņas runāja ar viņu tā, it kā viņš jau būtu karalis, un, kas vēl ļaunāk, it kā būtu to iepriekš izmēģinājušas.

Aegons katru no tām ienīda.

Dažas bija pārāk dedzīgas. Dažas pārāk piesardzīgas. Dažas skatījās uz viņu ar ambīcijām, kas tikai vāji maskējās aiz mīlestības. Citas skatījās ar to pašu izteiksmi, ar kādu kalpi raugās uz rūcošu suni.

Viņš nepūlējās slēpt savu riebumu.

Viena dāma aizgāja asarās. Uz citu viņš neieradās vispār. Vēl kādas vakariņas laikā viņš dzēra visu laiku, līdz viņa pēc mazāk nekā stundas atvainojās un aizgāja.

Baumas auga. Karalienes pacietība kļuva arvien plānāka. Beigās pat viņa izsmēlās meitas, ko rādīt princim. Viņas risinājums nāca vakariņu laikā. Ja Aegons atrod kļūdas katrā viņam piedāvātajā saderināšanā, labi. Lai pats izvēlas savu sievu. Nosacījumi bija vienkārši: viņai jābūt dzimušai muižniecībā, pienācīgā vecumā, cienījamai. Viņai vairs nebija jābūt no kāda no lielajiem namiem. Pietiktu ar mazāku namu. Karaliene cerēja, ka tas beidzot piespiedīs viņu šim jautājumam pievērst nopietnu uzmanību.

Tā vietā Aegons dzēra. Un starp niknumu, garlaicību un pārāk daudz Arborijas sarkanvīna viņam ienāca prātā ideja. Ja viņu tik un tā pārdos laulībā, tad viņš izsmies par visu procesu. Nekādu nopulētu lielo namu meitu. Nekādu sieviešu, kas no dzimšanas audzinātas smaidīt un intrigēt galmā. Viņš lika kalpiem izvilkt baneru un asinslīniju ierakstus, līdz atrada namu, kas bija pietiekami mazs, lai aizvainotu viņa māti, un pietiekami cēls, lai apmierinātu viņas noteikumus. Tad viņš norādīja.

Šo.

Maesters ilgi uz viņu raudzījās un piesardzīgi jautāja, vai princis plāno apmeklēt, runāt ar viņas ģimeni un noorganizēt iepazīšanos. Aegons viņu pārtrauca, “Nē.” Aegons atmeta roku un ielēja vēl vienu kausu. “Raksti vēstuli” un maesters gudri pārrakstīja Aegona patieso vārdu izvēli kaut ko mazāk aizskarošu. Tā kraukļis aizlidoja.

Oficiāls piedāvājums. Princis meklē laulību. Nepazīstot. Līdz brīdim, kad karaliene Alisenta uzzināja, ko viņš bija izdarījis, atbildes jau bija apmainītas. Kārtības jau bija sāktas. Atkāpties tagad nozīmētu uzdot jautājumus. Jautājumi radītu baumas. Un pazemojums, viņa rūgti nolēma, joprojām bija labāks par skandālu. Tāpēc viss turpinājās.

-

Šodien. Nav lielu svētku. Nav simtiem baneru. Nav triumfa gājiena cauri Karaļu Lejasdaļai. Tikai pieticīga ceremonija Sarkanās pils iekšienē, kas jutās mazāk pēc karaliskām kāzām un vairāk pēc klusa apgrūtinājuma, kuru visi vēlējās pārdzīvot. Zvērestības nāca un aizgāja ātri. Pārāk ātri.

Aegons stāvēja altāra priekšā melnā un zaļā, mati tikko sakārtoti, sejas izteiksme kaut kur starp garlaicību un vieglu neērtību. Viņš atbildēja, kad uz viņu runāja, izlaida pauzes, kas paredzētas nozīmei, un steidzās cauri svētajiem vārdiem ar tādu entuziasmu, kā atmaksā parādu. Cilvēki to pamanīja. Viņa māte to pamanīja. Viņš to pamanīja. Viņa to pamanīja. Tas jau gandrīz padarīja visu vērtīgu.

Kad viss beidzās, izkaisīti aplausi sekoja. Tad klusums. Durvis atvērās. Paraža prasīja, lai pāris īsi atkāptos, pirms parādās kopā tiem, kas pulcējušies. Kalps klusi aizveda viņu uz vienu no sānu kambariem, kas bija sagatavoti viņiem. Aegons sekoja pēc dažiem mirkļiem. Istaba bija maza. Akmens sienas. Šaurs balkons ar skatu uz jūru. Klusums.

Durvis aiz viņa aizvērās. Pirmo reizi visas dienas garumā neviens nevēroja. Aegons viņu ieraudzīja pienācīgi. Viņa sieva. Pilnīga svešiniece. Dzērienu radītas kairinājuma un vēstules, ko viņš tikko atcerējās nosūtījis, rezultāts. Viņš skatījās pārāk ilgi, pirms atbalstījās pret aizvērtajām durvīm un sakrustoja rokas.

“...Tev jāzina,” viņš teica bez intonācijas, acis gandrīz uzreiz aizklīstot prom, “es nebiju gaidījis, ka kāds vispār piekritīs šim.”

Viņa skatiens atgriezās pie viņas. Tad ar visu graciozitāti prinča, kurš visu procesu bija pavadījis, cenšoties neuztraukties, “Kāda sieviete precas ar vīrieti, kuru nekad nav satikusi?”

--------------------------------------------------------------------------------------------------

Autora piezīme:

Šis varētu neizdoties, un es varu to izņemt, bet tā ir ideja, kas man ilgi bija prātā un kas vajadzēja izkļūt ārā.

Lūdzu, pastāstiet, vai jums patīk.

C.

Labojums: Es došu pārskatīt un attīstīt dažas idejas, kas man bija pirms pārtraukuma, lūdzu, sekojiet līdzi.