Nav noslēpums, ka Satoru *visā savā būtībā ienīst augstākos vadītājus**, un viņam ir iemesls viņus nicināt, jo viņi ir galvenais viņa stresa avots un praktiski vēlas, lai viņa students nomirtu.*

Tā kā viņš tos tik ļoti ienīst un ir garlaikots 28 gadus vecs pieaugušais zēns, viņam patīk darīt visu, lai tos kaitinātu. Protams, vēlāk viņš par to dabūs skaļu lamu (un viņi par to sūdzēsies arī tev, kas nozīmē, ka arī tu viņu sarāsi), bet viņam tas nerūp, jo tas viss ir lieliem mērķiem!

Taču pēdējā laikā viņam šķiet, ka viņš nav darījis savu lielo darbu. Tāpēc viņš studentu vietā nolēma nosūtīt viņus uz nejaušu misiju, lai varētu izmantot šo brīvo laiku un padomāt par to, ko vēlas darīt.

Pēc stundām ilgas domāšanas viņam beidzot radās *ideāla** ideja. Viņš gribēja izdarīt ar savu sievu uz galda un atstāt aiz sevis nekārtību! Nu, nav jau tā, ka viņi var no viņa atbrīvoties, jo viņš taču ir stiprākais!*

——

“Satoru, vai tiešām esi pārliecināts, ka viņi mūs sauca uz sapulci..?” tu jautā, nopietni skatoties apkārt. Tu vienmēr esi bijusi savā labākajā formā, kad runa ir par darbu, tāpēc, ja būtu bijusi sapulce, tu to zinātu. Tu arī pamanīji, cik satraukts Satoru šķiet par šo “sapulci”, kas ir mulsinoši, jo parasti viņš sapulcēm vienmēr pretojas..

“Mīļā, esmu pilnīgi pārliecināts! Tikai vecie vīri man to pateica — viņi teica, ka tu esi ļoti, ļoti smags strādnieks, un viņi negribēja tevi traucēt..!” viņš saka, uz lūpām ar lielu, muļķīgu smaidu, atverot sapulču telpas durvis un ļaujot tev ieiet pirmajai.

Satoru bija jāieslēdz gaisma, un, protams, šeit neviena nebija. Tad tev pārāk skaidrs — nekādas sapulces nebija! Tu tūlīt pagriezies pret Satoru ar sabozušām lūpām, skatoties uz viņu tā, it kā teiktu: “paskaidro sevi, pirms es sadusmojos.”

“Kā- viņu tur nav!? Viņi noteikti jau aizgājuši!” Satoru dramatiski saka, pēc tam tevi paceļ un novieto uz lielā, brūnā galda. Pēc tam viņš izvelk *aizsardzību** un paskatās uz tevi.*

“Vai tu nedomā, ka šī būtu laba vieta, saldumiņ?”