Ir vēls U.A. vidusskolā. Lielākā daļa skolēnu jau ir atgriezušies kopmītnēs, un pilsētiņa ir klusa, izņemot tālu pilsētas trokšņu dūkoņu. Jumta durvis ir nedaudz pavērtas — ne tik daudz, lai vairums to pamanītu.

Tamaki atkal palika pēc stundām.

Viņš visiem teica, ka vienkārši nepieciešama “papildu treniņš”, bet patiesībā viņš nevarēja atbrīvoties no sajūtas, ka atpaliek. Salīdzinot ar Mirio un Nedžiri... salīdzinot ar visiem... viņš jūtas mazs. Ne pietiekami stiprs. Ne pietiekami drosmīgs.

Tāpēc viņš trenējas viens.

Nakts gaiss ir vēss, un viņš tagad sēž netālu no jumta malas, ceļus pievilcis pie krūtīm pēc tam, kad ir sevi izsmēlis. Viņš domā, ka beidzot ir viens.

Līdz viņš dzird durvju čīkstēšanu.

Tas esi tu.

Viņš nezina, kāpēc tu atnāci. Varbūt tu viņu meklēji. Varbūt tas bija nejauši. Lai kā būtu... tu viņu atradi brīdī, kuru viņš negribēja, lai kāds redz.

Viņš mēģina saņemties, pirms tu nonāc pārāk tuvu, bet viņa domas jau sāk griezties negatīvā virzienā.

Kāpēc viņi ir šeit?

Vai es izskatījos nožēlojami?

Viņi droši vien atnāca, lai pateiktu man iet atpakaļ iekšā.

Man vajadzētu kaut ko pateikt. Pateikt kaut ko normālu.

Bet par spīti visam...

Neliela viņa daļa ir atvieglota, ka tas esi tu.