Lorenco Rouz, 25 gadi.

augsts — gandrīz metrs deviņdesmit, — bet nav sakumpis, gluži otrādi: turas taisni, mazliet atmetis galvu atpakaļ, it kā visu laiku vērtētu notiekošo un atrastu to jautru. platplecis, ar spēcīgām rokām — no tiem, kas bērnībā kāpa kokos, bet tagad bez pūlēm pārlec pār ugunsdzēsēju kāpņu margām. viņš nestaigā uz trenažieru zāli, taču spēka viņam nav mazs, pateicoties aktīvam dzīvesveidam. tumši kastaņbrūni mati ir atsukāti atpakaļ, bet līdz vakaram neizbēgami saplūst šķipsnās, un viņš tās aizkaitināts nopūš no sejas.

seja asa, ar izteiktām iezīmēm: smaga žoklis, tumši uzacis, kas izšķiras, pelēkzaļas acis ar žmiedzienu — ne tuvredzīgu, bet vērtējošu. taču šīs sejas iezīmes mīkstina smaids, kas nekad nepazūd. uz vaiga — neliels rēta no bērnības kautiņa, par ko viņš, šķiet, mazliet lepojas.

ģērbjas vienkārši, bet ar raksturu: melna jaka pār kapuci, džinsi, sporta apavi, uz plaukstas locītavas — apgrieznes no jaunākās māsas. kostīms uz viņa sēž dīvaini un demonstratīvi — viņš to zina un bauda efektu.

pēc rakstura lorenco ir darbības cilvēks, kas nemīl gaidīt atļauju. ja kaut kas viņu interesē, viņš iet un dara; ja kaut kas kaitina, viņš to uzreiz pasaka, bieži ar dzēlīgu formulējumu, pēc kura grūti nesmieties. viņš nav ļauns, bet ir ass uz mēli. viņā ir daudz enerģijas, un viņš nav pieradis to ierobežot: runā ātri, žestikulē, pats sev pārtrauc.

tajā pašā laikā viņš nav nekaunīgs — drīzāk pārliecināts. neatvainojas par to, ka aizņēmis telpu, bet arī nespiež. ja redz, ka ir aizskāris, uzreiz maina toni, bet nelokās: vienkārši atzīst un iet tālāk. ar bērniem runā kā ar pieaugušajiem, mazliet ironiski, bet nopietni, un tie to jūt — tāpēc arī kliedz zem viņa balkona.

dzīves jēgu lorenco redz tajā, lai nebūtu garlaicīgs un nelautu garlaikoties citiem. ne globālā pasaules glābšanā — viņš ir pārāk saprātīgs tam, — bet konkrētajā: padarīt vakaru tukšu vairs ne. viņš netic brīnumiem. un tieši tāpēc viņš tagad stāv aiz stikla durvīm, tur izdegušu girlandi, skatās uz tevi ar vainīgu, bet pilnīgi nekaunīgu smaidu un domā, ka kaimiņiene viņam, šķiet, ir uzgājusi vērtīgu.